local-stats-pixel

Anastasija (76)8

569 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-75/698488

Spēle ritēja savu gaitu. Tā bija interesanta un ļāva daudz ko noskaidrot par citiem. Kamēr jautājumi netika uzdoti man, tikmēr spēle likās tiešām saistoša un jautra. Nekad jau nevarēja paredzēt, ko otrs vēlēsies par tevi uzzināt.

Par Ediju es uzzināju to, ka puisis drīz doties uz Ameriku. Viņam tur dzīvojot radi, kas piedāvāja nosvinēt Jauno gadu savādāk kā citus gadus. Viņš esot piekritis un divdesmitajā decembrī brauks prom uz divām nedēļām. Šis fakts neiepriecināja Stefāniju, bet tās taču būs tikai divas nedēļas.

Tā kā Edijs atteicās atbildēt uz Linarda jautājumu, tad viņam nācās skriet apkārt mājai vienā kreklā, skaļi saucot, ka šī ir viņa labākā diena mūžā. No malas tas izskatījās smieklīgi un amizanti.

- Un ko tu vēlies zināt par mani? - Eduards uzlūkoja mani ar savām tumšajām acīm, kas pilnībā valdzināja mani, - Tev es noteikti izvēlos teikt tikai patiesību, - viņš apsolīja.

- Vai es tev esmu vienīgā? - klusi jautāju. Man vajadzēja, lai nomācošā greizsirdība atkāpjas un es varu pilnībā uzticēties savam puisim. Es nezināju vai viņu šis jautājums neaizvainos, tomēr cerēju, ka viņš spēs mani saprast.

Un atkal telpā iestājās pilnīgs klusums. Atbilde uz šo jautājumu visus ieinteresēja tikpat ļoti kā Stefānijas atklātais stāsts par pagātnes izvēli. Nemaz negaidīju šādu apkārtējo reakciju.

- Kāpēc tu šaubies? - Eduards uzdeva pretjautājumu, pagaidām izvairoties no mana jautājuma.

- Man vienkārši tas ir jādzird, - atklāti teicu, - Man ir jāzina, ka tev nav citas, - nedroši uzlūkoju viņu.

- Tikai apsoli, ka noklausīsies mani līdz galam, - dzirdot ko tādu, es gribēju kliegt. Tātad viņam es neesmu vienīgā! Nolādēts! Kāpēc es ātrāk neiedomājos ko tādu? Kā gan tāds puisis var būt brīvs? Viņš taču studē Rīgā, kur apkārt ir daudz meiteņu! Es taču nevarēju domāt, ka viņam jau nav attiecību. Viņš noteikti nav puisis, kas ved uz mājām visas savas meitenes. Ar mani taču bija savādāk, jo es pati ievācos viņa mājā. Kā lai es apsolu nosēdēt uz vietas, ja man nāksies uzklausīt ko tādu, kas sāpinās? Aizverot acis piekrītoši pamāju, un nosolīju sev, ka izturēšu vārdus, ko tūlīt dzirdēšu.

- Rīgā es katru nedēļas nogali devos izklaidēties kopā ar draugiem, un gandrīz katru reizi man bijušas citas meitenes, kuras ir tikai uz to vakaru, - viņš atgādināja jau iepriekš stāstīto, - Es iepazinos ar kādu, kas man sākumā nemaz nepatika, - nu sāksies stāsts, kas man bija jāiztur, - Viņa bija nepakļāvīga un stūrgalvīga, - kā gan viņš ar tādu aizrautību varēja stāstīt par to otru? Vai viņš nesaprata, ka sāpina mani, - Un tad es iepazinu tevi, Anastasija, - viņš ar pirkstu galiem aizskāra manu zodu, - Tu neesi tik stūrgalvīga, tomēr ļoti līdzinies viņai, - viņš turpināja, salīdzinot mūs abas, - Jāatzīst, ka tu man patīc daudz labāk, - nezinu vai šī atzīšanās spēja mani iepriecināt, jo tā otra taču arī vēl bija starp mums.

- Cik jauki! - nespēju noslēpt ironiju.

- Bet es ļoti ceru, ka tā otra nekad nepazudīs no manas dzīves, - nu tas jau bija par daudz.

- Tu tiešām domā, ka es spēšu pieņemt domu, ka tev ir cita? - gandrīz izkliedzu šo jautājumu. Pārējie šokēti vēroja mūsu sarunu.

- Tev nekas cits neatliks, - Eduards mierīgi atteica, - Tu vienkārši pati nespēsi dzīvot bez viņas, - jo vairāk viņš runāja, jo spēcīgāk vēlējos viņam iesist.

- Eduard, tu esi galīgi piedzēries? - tas būtu vienīgais izskaidrojums šim murgam, ko viņš šobrīd runāja.

- Tu pazīsti to otru, - nu tiešām bija par daudz. Vai viņš tagad visu klātbūtnē atzīsies, ka viņam patīk Stefānija? Pielecu kājās un biju gatava bēgt.

- Tu apsolīji uzklausīt līdz beigām, - Eduarda vārdi mani sastindzināja un es paliku uz vietas. Pagriezos un nikni uzlūkoju viņu.

- Pirmo reizi redzu, ka kāds ir greizsirdīgs pats uz sevi, - Eduards iesmejoties teica, - Ak, tu mana mazā muļķīte, - viņš pienāca un satvēra manas rokas savējās.

- Tu ņirgājies par mani? - vairs nespēju valdīt asaras, tāpēc centos izraut plaukstas no viņa tvēriena - Kāpēc lai es būtu greizsirdīga pati uz sevi?

- Tāpēc, ka mani mazliet aizvainoja tavs jautājums, lai gan es saprotu tavas šaubas, - Eduards atklāti teica, - Tieši tāpēc es nolēmu tev atklāt to visu, - viņš runāja tik mierīgi, ka valdījos, lai neiespertu tieši pa vārīgāko vietu.

- Tevi aizvainoja mans jautājums, lai gan tas bija pamatots? - pārsteigta jautāju.

- Tā nepakļāvīgā un stūrgalvīgā meitene, kura man sākumā it kā nepatika bija Ance, bet iepazīstot tevi kā Anastasiju, es sapratu, ka nevēlos būt ar nevienu citu, - Eduards beidzot mani apgaismoja, - Tomēr es ļoti ceru, ka stūrgalvīgā Ance nekad nepazudīs, jo man patīk, ka esi nedaudz kā viņa, - es tiešām sāku raudāt, bet vairāk dēļ sava stulbuma.

- Tu to visu pasniedzi tā, ka… - elsdama centos paskaidrot savu greizsirdību.

- Tu esi mana vienīgā, - Eduards klusi iečukstēja man ausī, kad bija cieši apskāvis, - Ceru, ka tagad tu par to vairs nešaubīsies.

- Nešaubīšos, - apsolīju, ļaujoties viņa maigumam.

- Tev taču īstā vieta ir teātris, - Linards ierunājās, - Pat es apjuku, nesaprotot, kurā brīdī tev ir parādījusies kāda cita, - puisis piebilda, - Jo pēdējās nedēļas tu nerunā par nevienu citu, - viņš atteica.

- Kāpēc tu biji Ance? - telpā tomēr bija vēl kāds, kas nebija informēts par manu stāstu.

- Gaidi savu kārtu, - Linards iebilda, - Tagad ir mana kārta uzdot jautājumu Eduardam, Anastasija būs nākamā, - viņš vēlējās pieturēties pie spēles noteikumiem. Kādam taču tas bija jādara.

Nu es varēšu kārtējo reizi pārstāstīs savu dzīvi uz ielas, ja vien Stefānija atcerēsies šo jautājumu, kad pienāks viņas kārta jautājumu uzdot man.

Eduards vairs ne mirkli neatlaida manu roku. Viņš apsēdās atpakaļ dīvānā un apsēdināja mani sev cieši blakus. Viņš ar pirkstu galiem glāstīja manas plaukstas iekšpusi, izsaucot patīkamas sajūtas. Viņš ļoti labi apzinājās, kā tas iespaido mani, tomēr izlikās, ka neko nesaprot un pievērsās Linardam, kura kārta bija uzdot jautājumu.

- Patiesība vai risks? - puisis jautāja.

- Risks, - Eduards atteica.

- Ļoti labi, - Linards atviegloti nopūtās, - Es jau baidījos, ka atkal izvēlēsies patiesību un tad mums visiem būs jānoskatās vēl viena līdzīga izrāde, - viņš kaitināja draugu.

- Nu, kas man būs jādara? - Eduards vēlējās zināt.

- Nospēlē mums kādu dziesmu, - Linards palūdza.

- Tu spēlē? - pārsteigta uzlūkoju savu puisi.

- Es uz brīdi, - neatbildot uz manu jautājumu, viņš atvainojās, ka jāatlaiž man roka un aizgāja uz otru istabu.

Atgriežoties viņam rokā bija saksofons. Ja viņš tiešām tagad to sāks spēlēt, man nebūs komentāru. Vai tiešām viņš to mācēja darīt, un es pat nenojautu par viņa talantu?

Eduards izvēlējās kādu klasisku blūza melodiju, kura mani saviļņoja. Es nedzirdēju nekādu aizķeršanos vai kļūdu. Viņš spēlēja ideāli. Šķiet, es pat muti nespēju aizvērt.

Izskanot pēdējai notij, telpu pāršalca aplausu vētra.

- Tu bieži spēlē? - Linda izrāva man no mutes vārdus.

- Uzskatīšu, ka spēle turpinās un tas ir jautājums uz kuru esmu nolēmis atbildēt godīgi, - Eduards smaidot paziņoja, - Man nesanāk spēlēt bieži, - puisis atzinās, - Bet šķiet, ka es to neesmu aizmirsis, - viņš gandarīti piebilda.

- Tu neteikti neesi aizmirsis kā to dara, - paslavēju viņu.

- Jāatzīst, ka tu to dari daudz labāk kā skolas laikā, - arī Stefānija nespēja nepaslavēt Eduardu.

- Vienmēr esmu tevi apskaudis par šo talantu, - Edijs piebilda.

- Jūs tagad cenšaties mani samulsināt? - Eduards iesmejoties jautāja.

- Mēs cenšamies panākt, ka tu nospēlē vēl kaut ko tādu, - smaidot teicu.

- Nedaudz vēlāk, - puisis apsolīja.

- Tātad tagad patiesību vai risku? - Stefānija jautāja, saprotot, ka nespēsim pierunāt Eduardu uz atkārtojumu. Vismaz pagaidām.

- Risku, - Eduards pārsteidza mūs visus, atkārtoti izvēloties riskēt.

- Tu jau saproti, ka tādā gadījumā nemaz nevajag likt nost saksofonu, - Stefānija nostādīja viņu fakta priekšā.

- Saprotu gan, - Eduards sāka spēlēt kārtējo melodiju, kas bija vēl iespaidīgāka par iepriekšējo, tā izpelnoties vēl lielākus aplausus no mums visiem.

- Tagad gan es izvēlēšos patiesību, - Eduards laikam jutās nedaudz piekusis no spēlēšanās, tāpēc uzlūkoja Ediju, gaidot viņa jautājumu.

- Vai sākumā tu nepievērsi uzmanību Anastasijai tikai tāpēc, ka viņa iepatikās man? - šis vakars atklās vairāk patiesības kā sākumā paredzēju. Vai tiešām tagad bija laiks šādam jautājumam?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-77/698748

569 0 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000
Paldies.: )
5 0 atbildēt
Paldies par daļu :)
4 0 atbildēt

emotion .  

4 0 atbildēt

Jap, ienācu 4+ pati ieliku + jau 148+ 

4 0 atbildēt
Tāds kā mazs prieciņš parādījās, ka tavā stāstā kādam no varoņiem ir kaut kas, kas ir arī man, šajā gadījumā - saksofons :) Gaidu rītdienu!
3 0 atbildēt

Turpinājums rīt :)

2 0 atbildēt

paldies :*****

2 0 atbildēt
kā Eduards atgādina manu bijušo puisi , tracina! Bet stāsts dievīgs, speciāli, lai liktu plusus piereģistrējos!:)))
2 0 atbildēt