local-stats-pixel fb-conv-api

Anastasija (74)5

509 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-73/698091

- Es ieliku tev salātus, - Linda uzreiz aicināja mani pie galda.

- Viņai tiešām vajag paēst, - Eduards pateicīgi uzlūkoja manu draudzeni, jo viņa bija parūpējusies par manām vakariņām.

- Paldies, - pateicīgi uzlūkoju Lindu un apsēdos pie milzīgā galda.

- Mēs aiziesim iekurināt pārējās krāsnis, - Eduards ieminējās, - Jūs izklaidējaties, - viņš novēlēja un aicināja abus puišus pievienoties. Prom ejot Edijs man vēl veltīja nedrošu skatienu, uz kuru atbildēju ar pieklājīgu smaidu.

- Es nesparotu, ko mēs šeit darām, - Stefānijs nopūšoties paziņoja, kad bijām palikušas trijatā.

- Puišiem ir jānoskaidro attiecības, - Linda atbildēja, - Un mēs varētu viņus vienkārši atbalsīt, - viņa piebilda.

- Kāpēc Edijs mani paņēma līdzi? - šis jautājums mani pārsteidza.

- Vai tad jūs neesat kopā? - atklāti painteresējos.

- Pagaidām it kā nē, - Stefāniju samulsināja mani vārdi, - Jūs domājat, ka viņš tāpēc paaicināja mani līdzi? - viņas balsī parādījās cerība.

- Puiši nolēma, ka būtu muļķīgi Ediju aicināt vienu, tāpēc ieteica viņam paņemt līdzi kādu meiteni, - Linda pārstāstīja mūsu sarunu, - Jādomā, ka ne jau tāpat vien viņš izvēlējās tevi, - draudzene centās padarīt šo saspringto atmosfēru draudzīgāku.

- Par to es nebiju pat iedomājusies, - Stefānija laikam nedaudz satraucās, jo viņa nepārtraukti virpināja pirkstos savas garās matu cirtas. Šobrīd viņa izskatījās tik nevainīga un jauka, lai gan es ļoti labi zināju, kāda šī meitene var būt. Viņa taču bija sāpinājusi divus šajā mājā esošos puišus. Un abi šie puiši arī man bija izrādījuši savus uzmanības apliecinājumus, tikai es vienu no viņiem atraidīju, kad sapratu, ka vēlos būt kopā ar otru. Eduardu es nekad nespētu apzināti sāpināt.

- Gribi kaut ko iedzert? - Linda bija uzņēmusies nama mātes pienākumus, - Vai varbūt ieēst. Es nemaz citiem nepajautāju, - viņa vainīgi atzinās, - Anastasija nebija ēdusi kopš brokastīm, tāpēc parūpējos tikai par viņu, - draudzene paskaidroja.

- Tu šodien strādāji? - Stefānija apjautājās.

- Jā, - piekrītoši pamāju, turpinot tukšot šķīvja saturu.

- Ja jau mēs esam atkal satikušās, vai drīkstu tev ko jautāt? - Stefānija nenovērsa acus skatienu.

- Protams, - piekrītoši atbildēju, lai gan zināju, ka nebūs viegli atbildēt uz jautājumu, kurš tūlīt izskanēs.

- Ko īsti tu darīji pie mana vectēva? - Stefānija mani nepārsteidza ar savu jautājumu.

- Viņš taču jau tev teica, ka runājām par manu mammu, - atgādināju viņai.

- Bet kāpēc manam opim tava mamma ir bijusi tik svarīga? - Stefāniju neapmierināja mana atbilde.

- Tas laikam būtu jāizstāsta viņam pašam, - ieminējos.

- Bet es vēlos dzirdēt arī tavu versiju, - Stefānija neuzstāja, drīzāk lūdza paskaidrojumus.

- Es vienkārši nezinu vai drīkstu stāstīt to, kas attiecas tikai uz viņiem, - šķiet es jau tagad biju pateikusi par daudz.

- Tavu mammu sauca Marija? - likās, ka viņa šo vārdu ir jau dzirdējusi, tāpēc nu es biju ieinteresēta.

- Jā, - apstiprināju.

- Mans vectēvs viņu kādreiz mīlēja, - Stefānija noteica.

- Kāpēc tu tā domā? - vēlējos zināt.

- Pirmkārt, vectēvs vienmēr un visur nēsā līdzi viņas dāvināto pulksteni, - tātad par mammas dāvanu zināja visi, tikai iespējams klusēja un nerunāja skaļi par to, - Otrkārt, reiz es netīšām atradu tavas mammas rakstītu vēstuli. Tā noteikti bija mīlestības vēstule. Tikai vectēvs nezina, ka esmu to lasījusi, - Stefānija uzreiz piebilda.

- Vai tu atceries, ko viņa rakstīja? - cerību pilna jautāju.

- Kaut ko par to, ka viņai ir jādodas prom, jo nevar palikt, - Stefānija centās atcerēties detaļas, - Viņa nevarēja izjaukt mana vectēva ģimeni, tāpēc aizbrauca.

- Jā, ko līdzīgu esmu lasījusi mammas vēstulēs Rūtai, - piekrītoši pamāju.

- Sākumā, kad atradu to vēstuli, es to vēlējos saplēst un sadedzināt, - Stefānija atzinās, - Es biju nenormāli dusmīga uz opi par to, ka viņš ir bijis neuzticīgs vecmammai, bet tad es sapratu, ka nedrīkstu iznīcināt to, kas nav mans, - mani tiešām pārsteidza šīs Stefānijas rakstura īpašības, - Marija tomēr aizgāja, lai neizjauktu manu vecvecāku ģimeni, tāpēc biju pateicīga viņai.

- Jā, es apbrīnoju mammu par šo soli, jo viņai noteikti nebija viegli to izdarīt, - izteicu savu viedokli. Biju apēdusi gandrīz visu porciju, ko Linda man bija uzlikusi, tāpēc jutos jau daudz labāk. Iepriekšējais nogurums bija pazudis, un arī dzēriens vairs tik ļoti nereibināja.

- Kad tu aizgāji, vectēvs palika ļoti bēdīgs, - Stefānija piebilda, - Viņu nomāca doma, ka Marija ir mirusi, tomēr es zinu, ka viņš atkal saņemsies, - meitene atteica.

- Es negribēju sarūgtināt tavu vectēvu, - atvainojoties teicu.

- Bet viņš vismaz zina, kas notika. Viņš vairs nemeklēs viņu, - tātad Ēriks tiešām nebija pārstājis meklēt manu mammu visus šos gadus, - Vienīgi viņš varētu vēlēties aizbraukt pie viņas, - Stefānija ieminējās, - Kur ir apglabāta tava mamma?

- Liepājas pusē, - atteicu, - Tikai es pati tur neesmu bijusi jau gadiem, - atzinos.

- Man liekas, ka mums jāsāk aprunāt puišus, - Linda pārtrauca mūsu sarunu, - Jūs runājat par pārāk nopietnām tēmām šādā vakarā. Mums vajag smaidīt un smieties, bet ja jūs tā turpināsiet, tad viss beigsies ar puņķiem un asarām, - draudzenes ieteikums nāca tieši laikā, - Kuru aprunāsim pirmo? - viņa smaidot jautāja.

- Visus reizē, - ierosināju, piekrītot viņas ieteikumam.

- Tā ir lieliska doma, - arī Stefānija piekrita, ka jānomaina temats, un tas ļāva man vairāk atslābt, jo vairs nevajadzēja uztraukties, ka varu izrunāties vēl vairāk kā vajadzētu.

Saliekot pārtiku ledusskapī, un uz galda atstājot tikai uzkodas, mēs paņēmām savus dzērienus un nolēmām iekārtoties blakus istabā, kuru nesen iekurināju.

Linda gan paņēma līdzi čipsu paku, lai mums būtu ko pagrauzt.

Stefānija un Linda iekārtojās katra savā atpūtas krēslā, bet es sākumā aizgāju līdz krāsnij un pieliku papildus pagales. Tikai tad, kad tas bija darīts, devos viņām pievienoties, iekārtojoties plašajā dīvānā.

Tālāk mūsu sarunas bija tikai par un ap puišiem. Stefānija izstāstīja vairākus stāstus no skolas laikiem. Tos mums bija ļoti interesanti klausīties, jo mēs taču tik ilgi nepazinām ne Eduardu, ne Linardu un pat ne Ediju, cik Stefānija, kura bija mācījusies kopā ar visiem trim puišiem.

Es biju tā, kas pazīst šos puišus visīsāko laika sprīdi, bet tas man netraucēja iedomāties viņus skolas laikā darot visu to, ko Stefānija stāstīja.

- Vai vieta būs arī trīs vientuļiem puišiem? - Linards pirmais parādījās durvju ailē, pārtraucot mūsu kautrās sarunas.

- Un kurš tad no jums jūtas vientuļš? - Linda uzmeta lūpu, tēlojot, ka drauga vārdi viņu ir aizvainojuši.

- Es noteikti! - Linards atzinās, - Divas stundas bez tevis vilkās kā vesela mūžība, - viņš spēja atrast īstos vārdus, lai liktu Lindai atkal pasmaidīt.

- Es arī, - Eduards smaidot sekoja draugam istabā, un uzreiz aiz viņa nāca arī Edijs.

- Un es arī, - Edijs pieblasoja puišiem.

- Izskatās, ka esat visu izrunājuši, - ieminējos.

- Mums jau nebija daudz par ko runāt, - Eduards atteica.

Ak šie vīrieši un viņu strīdi. Mēs sievietes varam gadiem nerunāt un pēc gadiem izrunājoties tik un tā nekļūtu par draudzenēm. Bet viņi izrunājas un pēc tam izturas tā ir kā nekad nav strīdējušies, uzreiz aizmirstot par to visu. Šķiet, viņiem viss bija vienkāršāk.

- Komēdiju vai kādu spēli? - Linards painteresējās.

- Spēli! - gandrīz reizē iesaucāmies.

Filma neļautu savstarpēji tā komunicēt kā spēle, tāpēc izvēle krita tieši uz to.

- Eduard, kur te atrodas galda spēles? - Linards pajautāja.

- Tūlīt atnesīšu, - Eduards atteica un aizsteidzās tām pakaļ.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-75/698488

509 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Šodien tik laicīgi, jo izrādās vakars būs ļoti aizņemts. Sākumā uz teātri, bet tad uzspēlēt boulingu. Novēlu arī jums izbaudīt šo vakaru un atpūsties :)

12 0 atbildēt
Es sasmējos par to, ka tu stefāniju vienā vietā nosauci par Stefanu. :D Bet jauku vakaru!
1 0 atbildēt
Garlaicīgi.... Vajag pavērsienu. Ar Lindu un Ediju.
0 3 atbildēt