local-stats-pixel

Anastasija (71)9

517 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-70/697739

- Es jau domāju iet prom, - nevēlējos strīdēties, tāpēc izvēlējos atkāpties.

- Vectēv, ko viņa tev pateica? - Stefānija izskatījās satraukta, - Kāpēc tev acīs ir asaras? - viņa neizpratnē uzlūkoja te mani, te Ēriku.

- Mīļā, viss ir kārtībā, - Ēriks smaidot atteica.

- Kā viss var būt kārtībā, ja jums abiem acīs ir asaras! - Stefānija gandrīz spiedza, cenšoties panākt, ka mēs paskaidrojam visu.

- Vienkārši izrādās, ka es pazīstu Anastasijas mammu, - viņš mierīgi atteica.

- Kā tu pazīsti viņas mammu? - jo mierīgāk runāja Ēriks, jo nervozāka palika Stefānija.

- Latvija ir maza valsts, - viņš mierīgi atteica, - Anastasija, es ļoti vēlētos turpināt mūsu sarunu, - vīrietis, kurš noteikti bija mans tēvs, uzlūkoja mani.

- Šķiet, mums to vajadzētu atlikt uz citu dienu, - nedroši ieteicu.

- Es tikai vēlos pārliecināties, ka Marija bija laimīga, - viņš klusi ieminējās.

- Šķiet, tieši es biju tā, kas neļāva viņai būt savādākai, - nolēmu, ka došu viņam laiku apdomāt to, ko tikko pateicu, jo manuprāt, es devu tiešu mājienu par to, kas viņš ir man, - Uz tikšanos, - ātri piebildu un centos pēc iespējas ātrāk pazust.

Atkal jau galīgi nedomājot par ēdienu, skrēju atpakaļ uz salonu, cerot, ka Stefānija man vēlāk nesekos un neuzdos jautājumus, uz kuriem es viņai nevēlēšos atbildēt.

- Viss kārtībā? - Krista pamanīja, ka joprojām esmu satraukta.

- Viss ir labi, - piekrītoši pamāju, - Vai arī būs, - paraustot plecus atteicu un devos noģērbties.

Priecājos, ka nesekoja papildus jautājumi. Man vairs bija atlikušas tikai piecas minūtes līdz ieradīsies klienti, tāpēc uzliku vārīties ūdeni, lai vismaz tēju iedzertu, ja jau pusdienas izpalika.

Aplejot piparmētru tēju, atgriezos pie Kristas. Bija atnākuši divi vīrieši. Vienam vajadzēja nodzīt matus uz nullīti, bet otram tikai aplīdzināt. Abi vīrieši izskatījās diezgan līdzīgi, tāpēc nospriedu, ka viņi noteikti ir brāļi.

Šie vīrieši runāja vairāk kā visas sievietes, ko iepriekš biju frizējusi. Es noteikti tagad ļoti daudz ko zināju par viņu privāto dzīvi. Zināju, ka viens no viņiem šodien dosies uz randiņu, bet otrs izklaidēties ar bijušajiem klases biedriem pirtī. Tas, kurš dosies uz pirti savā laikā ir bijis kopā gandrīz ar visām savām klasesbiedrenēm, bet otrais domā, ka šī būs pēdējā tikšanās ar sievieti, kura viņam jāsatiek. Viņa paliekot pārāk prasīga, un viņš baidās, ka nākamais, ko viņa vēlēsies būs saderināšanās gredzens. Vīrieši tiešām spēj būt īsti pļāpas.

Parasti man nepieciešamas kādas piecpadsmit minūtes, lai nodzītu vīrietim matus, šoreiz vajadzēja visas trīsdesmit, jo viņš visu laiku griezās uz brāļa pusi, lai kaut ko papildinātu savā stāstītajā. Tieši tāpat izturējās otrs vīrietis.

Tiklīdz abi izgāja pa salona durvīm, mēs ar Kristu iekritām viņu krēslos.

- Tad tāpēc tu viņiem atvēlēji visu stundu, - ieskatoties plānotājā secināju.

- Man parasti aizgāja pat pusotra, - priekšniece atteica, - Vai esi redzējusi pļāpīgākus vīriešus? - Krista smejoties jautāja.

- Es nodomāju tieši to pašu, - atzinos, piebalsojot viņas smiekliem.

- Un vēl saka, ka mēs klačojamies, - Krista ieminējās.

- Mēs pat tuvu nestāvam klāt tādiem kā šie abi, - atteicu, - Tātad nākamais klients mums ir tikai uz trijiem, - vēlreiz ielūkojos plānotājā secināju. Atlikusī diena būs daudz mierīgāka, jo mēs ar Kristu strādāsim uz maiņām. Ne vienu brīdi nebūs tā, ka vajadzēs strādāt abām, - Tu griezīsi vai es? - painteresējos.

- Es, - Krista pieteicās un negribīgi atkal piecēlās kājās. Viņa pirmā paņēma slotu, lai sagatavotu vietu jaunam klientam. Es varēju vēl piecas minūtes paslaistīties.

Krista bija tik laba, ka saslaucīja arī mana klienta matus. Es varēju nedaudz vairāk atslābināties, tāpēc aizvēru acis un uz brīdi ļāvos nogurumam, kuru iepriekš ignorēju. Dzirdēju kā priekšniece staigā uz priekšu un atpakaļ, bet kamēr viņa mani nesauca palīgā, pārdomāju sarunu ar Ēriku.

Viņš tagad zina, ka mammas vairs nav, un es viņam devu mājienu par sevi, bet es nedrīkstēju pagaidām teikt kaut ko vairāk. Domāju, ka šobrīd viņam pārdzīvojumu pietika, lai šokētu viņu ar paziņojumu, ka esmu viņa meita.

Ak, ja vien mamma tagad būtu dzīva. Iespējams, jau sen viņa būtu atgriezusies šajā pilsētā un pati izstāstījusi Ērikam par manu eksistenci. Vai Ērikam vispār bija nepieciešama vēl viena meita? Zināju tikai to, ka man gan viņš bija vajadzīgs. Vēl nesen es domāju, ka man neviena nav, bet nu es zināju, ka man ir tētis un viņš bija tepat blakus.

Sajūtot patīkamu smaržu, es sapratu, ka man ir laiks atvērt acis, savādāk es tiešām aizmigšu, un kā gan izskatīsies no malas tas, ka friziere guļ, nevis strādā.

- Pārsteigums! - man pretī raudzījās Eduarda tumšais acu skatiens, bet gandrīz klēpī atradās milzīgs sarkanu rožu klēpis.

- Ko tu šeit dari? - apmulsusi uzlūkoju viņu. Jutu, ka Krista mūs vēro.

- Nolēmu, ka tev vajadzīga atpūta, - viņš paziņoja.

- Bet man darbs beidzas tikai pēc kādām piecām stundām, - atgādināju viņam.

- Nepareiza atbilde, - Eduarda smaids kļuva arvien platāks.

- Viņš jau no rīta man zvanīja un palūdza, lai nemoku tevi, - Krista piebilda.

- Ko tu izdarīji? - neticīgi pārjautāju.

- Tev ir ļoti saprotoša priekšniece, - puisis atteica, - Viņa uzreiz piekrita, ka šodien strādā līdz trijiem, - atcerējos, ka Kristai taču no rīta kāds zvanīja, ar kuru viņa runāja tieši par šo laiku. Tātad tiklīdz Eduards atvadījās no manis, tā jau plānoja kā mani pārsteigt. Jāsaka, ka viņam tas arī veiksmīgi bija izdevies.

- Mana darba diena ir beigusies? - izskanēja kārtējais jautājums.

- Tava darba diena ir beigusies, - viņi reizē apstiprināja.

- Tieši tāpēc vienkārši ej saģērbies un dodies izbaudīt atlikušo dienu, - Krista mudināja.

- Nāc, es tev palīdzēšu, - Eduards pasniedza roku, lai palīdzētu man piecelties no krēsla, - Mēs jau kavējam, - viņš piebilda.

- Ko kavējam? - centos izdibināt.

- Neizbojā pārsteigumu, - Eduards mani mīļi norāja.

- Neizbojāšu, - apsolīju, izņemot no viņa rokām skaistās rozes.

Tikai uz mirkli noliku rozes uz galda, lai uzvilktu jaku. Lai nestu skaistos ziedus, man vajadzēja abas rokas. Eduards noteikti zināja kā mani savaldzināt, iespējams pat neapzinoties, ka to tik veiksmīgi dara.

Izejot uz ielas, Eduards atvēra Alena mašīnas durvis. Bija grūti iesēsties iekšā, jo mani gaidīja jauni apskāvieni.

- Laidīsim dzīvē? - Linda smaidīja tikpat plati, cik Eduards un Linards. Viņi visi noteikti zināja, kur dodamies, tāpēc mani pārņēma vēl lielāka nesaprašana.

- Tu arī zini, kur dodamies? - ar nodomu izklausījos vīlusies.

- Man nav ne jausmas, - draudzene atzinās, - Bet man vienmēr ir patikuši pārsteigumi, - viņa piebilda, - Viņi gan zina, - Linda klusi teica, norādot uz abiem puišiem.

- Vismaz labi, ka kāds no mums zina, - jokojot teicu.

- Kādu mūziku meitenes vēlas klausīties? - Linards uzņēmās dīdžeja lomu, jo Eduards bija šoferis.

- Pašu labāko, - Linda atteica, - Un ieteiktu tev nekļūdīties savā izvēlē, - viņa koķeti piebilda.

- Šis noteikti būs ideāls vakars, - Linards tēloti smagi nopūtās, savaldzināts no draudzenes flirta.

- Noteikti būs, - Eduards piekrita un atpakaļ skata spogulī uzlūkoja mani. Mūsu skatieni sastapās. Viņa acīs es lasīju to, ka šis vakar ir plānots neaizmirstams, tāpēc ļāvos satraukuma kņudoņai vēderā, tā tikai pastiprinot pozitīvās izjūtas.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-72/697943

517 0 9 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000
Dievinuu! :))
8 0 atbildēt

Izdevās ātrāk emotion

5 0 atbildēt
Ak.: )
3 0 atbildēt

BŪS vai NEBŪS - tāds ir jautājums !!!

3 0 atbildēt
😍😍😍
2 0 atbildēt
Sagaidiiju ... : ))
2 0 atbildēt

Nevar būt!!!!Jau 71 daļa? :o 

Tik ātri jau,bet stāsts vēl joprojām-Perfekts emotion

2 0 atbildēt

Paldies :)

0 0 atbildēt