local-stats-pixel

Anastasija (70)8

492 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-69/697604

Laiks līdz pusdienlaikam palidoja nemanot. Sāku jau pierast, ka cilvēki nāca un gāja. Pagaidām te strādāju salīdzinoši nesen, tāpēc gandrīz katru reizi nācās iepazīties ar jauniem klientiem. Nevienam jau mati neauga tik ātri, lai divu nedēļu laikā viņi nāktu atkal. Vairākkārt biju redzējusi tikai pāris sievietes, kuras šķiet pucējās katru nedēļas nogali. Interesanti vai viņām pašām neapnika apmeklēt tik daudz dažādus pasākumus, vai arī tā jau ir kļuvusi par viņu dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

- Anastasija? - priekšniece mani uzrunāja, kamēr sakopu telpu, jo tikko biju nogriezusi matus kādam vīrietim, kuram to bija nenormāli daudz.

- Jā? - uz īsu brīdi pacēlu skatienu, lai uzlūkotu Kristu.

- Tu nemaz nedomā ēst? - norādot uz pulksteni, viņa lika man saprast, ka ir jau gandrīz pusdivi, bet es tā arī neesmu neko ēdusi.

- Es neko nepaņēmu līdzi, - atteicu.

- Tad aizej līdz kafejnīcai, - Krista mudināja, - Dodu tev pusstundu, jo uz diviem ir pierakstījušies divi klienti, - viņa paskaidroja.

- Ceru, ka nebūs rindu, - ātri pabeidzu iesāktos darbus, lai varu doties prom. Ēst man negribējās, kamēr priekšniece nebija pieminējusi. Tiklīdz iedomājos par smaržīgiem frī kartupeļiem, tā vēders ierūcās.

- Tev noteikti jāpaēd, - Krista laikam bija dzirdējusi mana vēdera monologu, - Aizbiedēsi vēl visus klientus, - viņa smejoties piebilda.

Viņas teiktajam atbildēju ar smaidu, un devos pēc savām mantām.

Izejot uz ielas, sapratu, ka šodien bija neierasti silts laiks. Šobrīd sniga sniegs, pat nedaudz putināja, tomēr gaiss bija patīkami vēss. Nevajadzēja drebināties šķērsojot nelielo ielu.

Biju uzlikusi roku jau uz durvju roktura, kad manu skatienu piesaistīja blakus esošā veikaliņa skatlogs. Ēriks tur izkārtoja savas preces un ieraugot mani uzsmaidīja. Izskatījās, ka šobrīd viņš tur bija viens. Es noteikti nožēlošu, ja neieiešu ar viņu sasveicināties. Man vajadzēja pārliecināties par savām aizdomām. Es taču nevarēju būt pārliecināta, ka vakarā man tas izdosies. Ja nu vēlāk būs tik daudz klientu, ka atbrīvošos tikai pēc astoņiem vakarā. Tad Ēriks savu veikaliņu būs jau aizslēdzis un devies prom, bet līdz rītam es mocīšos vēl vairāk.

Noņemot roku nost no kafejnīcas durvīm, pagriezos pa labi un devos veikaliņa virzienā.

Ēriks laikam bija sapratis, ka iešu tieši pie viņa, jo man nevajadzēja pašai doties iekšā. Veikaliņa īpašnieks manā priekšā plaši atvēra durvis, aicinot ienākt.

- Labdien, jaunkundz, - tiku laipni uzņemta.

- Labdien, - pieklājīgi atteicu.

- Vai vēlies vēl kādu dāvaniņu nopirkt? - Ēriks painteresējās.

- Jā, - sameloju viņam, piekrītoši pamājot. Kādu gan vēl iemeslu šim apciemojumam es varēju minēt.

- Vai meklē kaut ko noteiktu? - viņš vēlējās noskaidrot.

- Kaut ko īpašu man mīļam cilvēkam, - nolēmu, ka izlikšos, ka pērku kaut ko Eduardam, un varbūt pat beigās arī nopirkšu, ja man kaut kas iekritīs acīs.

- Tādas dāvanas vienmēr ir grūti atrast, - Ēriks nolēma, ka tieši šī iemesla dēļ esmu tik nopietna un nervoza.

Kamēr viņš man izrādīja dažādas preces, es ik pa laikam uzmetu viņam zaglīgu skatienu. Vai manī ir kaut nedaudz kaut kas no viņa? Vai es spēju saskatīt līdzību starp mums abiem? Iespējams, es tiešām esmu kļūdījusies, un viņš nav tas Ēriks, ko es meklēju. Varbūt tās ir tikai sakritības, kas maldina mani.

- Izskatās, ka šis senatnīgais rāmītis tev nepatīk, - pat nepamanīju, ka viņš man to rāda.

- Vai jums ir kaut kas mīļš, ko dāvinājusi sieviete? - pajautāju, - Es tikai gribētu zināt, kas jums kā vīrietim ir svarīgs, - paskaidroju, - Varbūt tas man palīdzēs izvēlēties dāvanu Eduardam.

- Tātad jūsu mīļoto sauc Eduards, - Ēriks secināja, bet es piekrītoši pamāju, - Starp citu, man ir kas tāds, ko vienmēr nēsāju sev līdzi, - viņš atteica, - Šo dāvanu saņēmu pirms gadiem divdesmit četriem, - vīrietis sāka pārmeklēt savas kabatas. Sākumā viņš cītīgi izskatīja visas krekla un bikšu kabatas. Tad palika daudz domīgāks un uz brīdi nozuda blakus telpā.

Kamēr viņš bija prom, vēroju apkārt esošos priekšmetus.

- Atradu, - Ēriks atgriezās priecīgs un apmierināts, turot kaut ko cieši piekļautu krūtīm, - Varbūt atceries, ka griežot matus es tev ieminējos par to, ka tu man kādu atgādini, - viņš atgādināja.

- Atceros gan, - atteicu.

- Šo dāvanu man dāvāja viņa, - Ēriks paskaidroja, - Lai gan šis pulkstenis sen vairs neiet, tas joprojām man ir pārāk svarīgs, lai es to izmestu.

- Vai jūs to nesāt pie meistariem? - painteresējos, cerot, ka viņš man parādīs dāvanu tuvāk.

- Esmu izmēģinājis visu, bet tas vairs neiet, - vīrietis atteica, - Tas apstājās dienā, kad viņa aizgāja, - Ēriks skumīgi piebilda, - Es to pat uztveru kā zīmi.

- Kādā ziņā? - nesapratu viņa domu gājienu.

- Manuprāt, tas sāks darboties, kad mēs atkal būsim kopā, - viņa vārdi izklausījās patiesi. Likās, viņš tiešām tic tam, ko saka.

- Jūs esat ļoti romantisks, - smaidot teicu.

- Es neesmu romantisks, - Ēriks iebilda, - Vienkārši es zinu, ka Marija bija mana dzīves mīlestība. Jā, es biju precējies ar citu un mums bija kopīgi bērni, bet es nevienu nekad neesmu mīlējis un noteikti vairs nemīlēšu tā kā viņu, - vīrietis vaļsirdīgi atzinās. Dzirdot mammas vārdu, es sapratu, ka tā noteikti vairs nav tikai sakritība.

- Un kur ir jūsu Marija? - vēlējos noskaidrot pēc iespējas vairāk.

- Es nezinu, - viņš atzinās, - Es par viņu neesmu neko dzirdējis jau divdesmit četrus gadus, bet es viņu tiešām izmisīgi meklēju, - Ēriks centās attaisnoties, nezinot, ka man tiešām nav vajadzīgi šie attaisnojumi, jo es taču visu lieliski sapratu.

- Vai es varu apskatīt pulksteni? - palūdzu, - Es būšu uzmanīga, - apsolīju.

Šis zeltītais pulkstenis bija ļoti vecmodīgs. Tas bija apļveida formas un ar atveramu vāciņu. Pulkstenis bija iekārts pagarā ķēdē, kuras viens gals bija piestiprināms pie apģērba. Tas izskatījās kā no vēstures grāmatām.

Uzmanīgi atverot vāciņu, redzēju, ka laiks tiešām ir apstājies un pulksteņa rādītāji nekustīgi stāv jau gadu desmitiem. Vāciņa iekšpusē bija gravējums. Paņemot to tuvāk, pamanīju, ka tajā ir iegravēti pāris vārdi un datums.

„Mīlu. Marija. 29.11.89”

Viss sakrita. Tas bija laiks, kad viņi bija kopā un laimīgi. Tas bija neilgi pirms tam, kad mamma aizgāja.

- Tu esi viņas meita? - pēkšņi Ēriks jautāja, pievēršot manu nedalītu uzmanību, - Kad tu pateici, ka tavu mammu sauc Marija, man likās, ka tā nevar būt tikai sagadīšanās.

- Es…es…es… - es nezināju, ko teikt. Vai viņš saprata arī to, ka ir mans tēvs?

- Pēc tam, kad tu pateici, ka tava mamma ir mirusi, es ļoti cerēju, ka tā nav mana Marija, - vīrieša balss aizlūza, - Bet es redzu, ka tu esi viņas kopija, - vīrietis ar asarām acīs man pasniedza fotogrāfiju, - Nevar būt tik līdzīgi cilvēki bez radniecīgām saiknēm, - viņš klusi piebilda.

Fotogrāfijā bija redzama mamma, un jau atkal es pārliecinājos par to, ka esam ļoti līdzīgas.

Par ko gan es domāju? Alens taču atrada mani tieši tāpēc, ka esmu mammas kopija. Vīrietis, kurš ir tik ļoti mīlējis manu mammu, noteikti ātri saprata, kas es esmu!

- Mamma, - arī manās acīs sariesās asaras. Es šobrīd ļoti sāpināju pati savu tēvu, paziņojot to, ka viņa mūža mīlestība ir mirusi, - Tā ir mana mamma, - klusi atzinos.

- Vectēv! - salonā ieskrēja Stefānija, - Ko tu šeit dari? - viņa veltīja man iznīcinošu skatienu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-71/697767

492 0 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000

Jūs noteikti nojaušat, ka esmu šovakar atradusi savu mūzu emotion Ja mūza nenoslēpsies, tad apsolu šovakar ielikt vēl vienu daļu ap vienpadsmitiem

9 0 atbildēt

aaaaaa skudriņas ♥

4 0 atbildēt

Pag, stāsts ir tikko sācies, kādā ellē šī var būt jau 70. daļa?! emotion

3 0 atbildēt
Ļoti ceru,ka būs šovakar ^^
0 0 atbildēt