http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-66/697023
Atverot acis aiz loga joprojām bija tumšs. Jutu Eduarda roku joprojām apvijošos ap savu ķermeni, tomēr atceroties, kas stāv manā istabā, miegs izgaisa un es vēlējos atgriezties lejas stāvā, lai pirms darba izlasītu vēl kādu vēstuli.
Es nezināju, cik tieši ir pulkstens, bet biju pārliecināta, ka noteikti paspēšu izlasīt vismaz vienu mammas rakstītu vēstuli.
Klusi izlavoties no Eduarda istabas, devos uz savējo. Visas vēstules stāvēja tieši tāpat kā biju viņas atstājusi iepriekšējā vakarā.
Paskatoties, ka man ir vairāk kā divas stundas, jo pulkstenis bija tikai pusseši no rīta, mierīgi iekārtojos savā gultā un paņēmu kārtējo vēstuli.
„Sveika draudzenīt,
Prieks dzirdēt, ka mazais žiperis tev tik ātri aug. Visas atsūtītās bildes ir burvīgas. Sabučo savas princeses un Eduardiņu, es noteikti drīz aizbraukšu ciemos. Patiesībā, es ļoti priecātos, ja varētu braukt jau tuvākajā laikā.
Es esmu izmisusi. Raudu jau vairākas dienas un nespēju samierināties ar to, kas notiek. Man vajag pazust no šejienes. Man jādodas kaut kur tālu prom, uz vietu, kur mani neatradīs. Bet pirms pārcelšanās es ļoti vēlos tevi satikt.
Tu noteikti šobrīd jūties apmulsusi, jo nesaproti, kas notiek, tāpēc sākšu no paša sākuma.
Kad iepazinos ar savu mīļoto, es zināju, ka viņš ir precējies. Tomēr, kad mēs runājām par viņa sievu, viņš teica, ka noteikti šķirsies. Es zinu, ka viņš to arī izdarītu, bet pēc pēdējiem jaunumiem, es saprotu, ka nekad nevarētu būt laimīga, ja viņš aizietu no savas ģimenes. Izrādās viņa dēlam ir trausla veselība. Viņam ir jāvelta daudz vairāk uzmanības kā veseliem bērniem. Ārsti solot, ka ar laiku būs labāk, tomēr ja tēvs aizietu, tas būtu traģisks trieciens mazā zēna dzīvē. Es vienkārši nespēju to izdarīt.
Mana sirds lūzt, un šķiet, ka es pati lēnām izdziestu, tomēr es nedrīkstu palikt ar viņu. Es taču to nedrīkstu? Es būtu sliktākais cilvēks pasaulē, tāpēc man ir jāaiziet.
Viņam gan es neko neesmu teikusi par savu nodomu, jo viņš man neļautu. Viņš mani neatlaistu un tas būtu vēl sāpīgāk. Tāpēc es viņam atstāšu vēstuli.
Bet tas nav viss. Ir vēl kaut kas, ko tev vajag zināt. Lai gan mēs vairs nekad nebūsim kopā, man vienmēr paliks kāds, kas liks atcerēties par šo mīlestību. Tu noteikti jau saproti, ka es esmu stāvoklī. Un tieši šī mazā dzīvībiņa liek man saņemties un nepadoties. Mazā cilvēciņa dēļ, kas aug manī, es darīšu visu, lai viņš būtu laimīgs.
Mazulis vienmēr zinās, ka ir dzimis mīlestībā. Un kādreiz es noteikti izstāstīšu visu par viņa tēvu. Ēriks Kociņš ir vīrietis, kurš man līdz mūža galam būs vissvarīgākais vīrietis pasaulē. Viņš būs vīrietis, kurš man ir dāvinājis pašu svarīgāko, kas ieradīsies šajā pasaulē pēc nepilniem deviņiem mēnešiem, lai gan pats par to pat nenojauš.
Ja vien neiebilsti, tad jau pavisam drīz es būšu pie tevis ciemos, un tad arī mēs izrunāsimies par visu tāpat kā kādreiz.
Izmisusī, bet tomēr laimīgā Marija
1989.gada decembrī”
Tātad manu tēti sauc Ēriks. Ēriks Kociņš. Viņi viens otru ļoti mīlēja, un tieši mamma nolēma aiziet, lai neizjauktu viņa ģimeni. Mamma ir bijusi ļoti stipra sieviete, ja spējusi izdarīt ko tādu. Es nespēju viņai neko pārmest, jo, iespējams, es rīkoties līdzīgi, ja nokļūtu šādā situācijā.
Tagad man bija zināms mana tēva vārds. Es taču varēju palūgt Alenam, lai viņš noskaidro kaut ko vairāk. Es gan nezināju, vai viņam kā policistam ir atļauts pētīt šādu informāciju, bet ja es neriskēšu, tad pati neko neatradīšu. Šaubījos, ka ievadot internetā tēva vārdu, tur atradīsies kāda informācija.
Mamma rakstīja, ka Ēriks bija kādus divdesmit gadus vecāks. Mammai toreiz bija trīsdesmit, tātad viņam piecdesmit. Sanāk, ka šobrīd Ērikam vajadzētu būt aptuveni septiņdesmit līdz septiņdesmit piecus gadus vecam. Man tiešām ir diezgan vecs tētis. Citiem manā vecumā, vectēvi ir jaunāki, tomēr tas taču nav galvenais. Es tikai ceru, ka viņš joprojām ir dzīvs un es varēšu viņu satikt.
Nolēmu paņemt nākamo vēstuli, lai kavētu savu laiku līdz varēšu doties brokastīs. Tiklīdz iedomājos par brokastīm, tā sakārojās kafija.
Paņemot vēstuli līdzi, devos uz virtuvi, lai uztaisītu sev karsto dzērienu.
„Sveika, Rūtiņ,
Jau pagājis vairāk kā mēnesis kopš mēs tikāmies. Ceru, ka nedusmojies, ka tik ilgi nerakstīju, jo man vajadzēja laiku, lai iekārtotos.
Tagad dzīvoju Liepājā. Man ļoti paveicās ar jauno darba vietu. Priekšnieks palīdzēja atrast arī dzīvokli, jo tajā, ko noskatīju sākumā, nebija iespējams dzīvot. Tas bija katastrofālā stāvoklī.
Tagad man ir divistabu dzīvoklis. Ļoti mājīgs un omulīgs. Vienu istabu iekārtoju kā guļamistabu, bet otrā varēšu uzņemt ciemos tevi, ja vien kādreiz atbrauksi ciemos. Pagaidām gan dzīvoklis izskatās patukšs, bet gan jau ar laiku padarīšu to vēl mājīgāku. Galvenais, ka šobrīd šeit ir viss, kas vajadzīgs, lai normāli dzīvotu.
Esmu pieņēmusies arī nedaudz svarā. Lai gan nejūtu vēl mazuļa kustības, man pietiek tikai ar apziņu, ka viņš tur ir. Pēc rotaļām ar taviem bērniem sapratu, ka būšu priecīga gan par meitiņu, gan dēliņu. Galvenais, lai viņš būtu vesels un stiprs bērns.
Vēstules beigās nosūtu tev arī savu jauno adresi, bet lūdzu tev, nevienam to nedot. Es vēlos, lai esi vienīgā, kura zina par to, kur es šobrīd esmu.
Ja runājam par darbu, tad tur mani pieņēma ļoti labi. Esmu iejutusies jaunajā kolektīvā, bet par to, ka esmu stāvoklī šobrīd klusēju. Manuprāt, ir pārāk ātri runāt skaļi par ko tādu. Kad nevarēšu noslēpt, tad arī izstāstīšu. Priekšnieks ir vienīgais, kuram to atklāju. Vēlējos, lai viņš zina, ka man būs jādodas dekrētā, bet es ļoti vēlēšos pēc tam te atgriezties. Viņš bija saprotošs un pateicīgs, ka neesmu to slēpusi.
Vispār man pat nedaudz liekas, ka priekšnieks flirtē ar mani. Iespējams, ka tās tiešām ir tikai iedomas, bet tas viss kopumā ļauj man nedomāt par to, no kā es atteicos. Es tikai ceru, ka ar laiku būs pavisam viegli, kad iedomāšos par Ēriku. Pagaidām sirds joprojām sāp, bet tā bija vislabāk.
Ar mīlstību, Marija
1990.gada 27.janvārī”
Noslaukot asaras, kas nemoanot bija sākušas ritēt pār maniem vaigiem, rūpīgi salocīju vēstuli un ieliku to aploksnē. Piespiežot aploksni pie krūtīm, skatījos ārā pa logu nenoteiktā punktā.
- Es tevi iztraucēju? - nedaudz salecos, izdzirdot Gustava balsi.
- Nē, - uzreiz atteicu, - Es tikai dzeru rīta kafiju, - pagriezos pret veco vīru, kas arī devās kafijas kannas virzienā, lai uztaisītu sev šo dzērienu.
- Vai viss kārtībā? - Gustavs laikam pamanīja manas asaras.
- Es vienkārši lasu mammas vēstiles, jo vēlējos uzzināt, vai viņa Rūtai ir kaut ko stāstījusi par manu bioloģisko tēvu, - paskaidroju.
- Un tev izdevās kaut ko noskaidrot? - viņš apjautājās.
- Jā, - piekrītoši pamāju, - Tagad es zinu, ka manu tēti sauc Ēriks Kociņš, - nebija taču nozīmes slēpt no citiem šo informāciju. Šaubījos, ka Gustavam šis vārds kaut ko nozīmēs.
- Es arī pazīstu kādu Ēriku Kociņu, - Gustavs paziņoja, - Bet šaubos, ka tas ir tas pats, jo viņš ir mans vienaudzis. Varbūt tikai pāris gadus jaunāks, - es vienkārši nespēju ticēt tam, ko šobrīd dzirdēju. Vai tiešām Gustavs pazina manu tēvu, vai tā ir tikai sakritība un tas nebūs tas pats cilvēks.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-68/697401
