local-stats-pixel fb-conv-api

Anastasija (65)6

550 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-64/696662

- Labvakar, - ar patiesu smaidu sveicināju Rūtu un Gustavu, kuri joprojām vakariņoja. Lai gan Gustavs tikai otro dienu ievēroja daktera ieteikto ārstēšanas kursu, tas viņam noteikti nāca par labu. Viņš izskatījāks mundrāks un veselīgāks. Īsti nezināju, vai man savas domas izteikt arī skaļi, jo līdz galam nebiju izpratusi šo veco vīru.

- Sveika, - abi reizē atteica.

- Tu taču gribi kaut ko ieēst? - Rūta uzreiz gādīgi apjautājās un veltīja man mātišķu smaidu. Viņas acīs varēju lasīt, ka Rūta zina visu, tomēr sajutu no viņas puses tikai vēl lielāku pieķeršanos.

- Ļoti, - atklāti atbildēju.

- Šodien meita ir parūpējusies par īpaši nopietnām vakariņām, - Gustavs iesmējās.

- Tēt, lūdzu izbeidz, - Rūta rāja savu tēvu.

- Vai tad es kaut ko saku ne tā? - vecais vīrietis tēloja pārsteigumu, - Tu visiem sacepi gardus un smaržīgus pelmeņus, bet savam miesīgam tēvam dod ēst kaut kādas salātu lapas, - nu es sapratu, kāpēc Gustavs tā īgņojas.

- Tu nedrīksti ēst neko ceptu, - Rūta atgādināja.

- Patiesībā, es arī labprāt ēstu tikai salātus, - ieminējos, - Ir jau tomēr diezgan vēls, tāpēc baidos, ka ceptus pelmeņus nebūtu prātīgi ēst tik vēlu.

- Tad man nevajag cept pelmeņus? - Rūtu pārjautāja.

- Nepūlies, - pārliecinoši teicu, - Es tiešām iztikšu ar salātiem, ja vēl ir, - nedroši ieminējos.

- Salātu ir daudz, - Gustavs iebilda, - Meita ir parūpējusies, lai tie ir vairumā, - viņš piebilda, - Lai es nevaru iebilst par to, ka neesmu paēdis.

- Tēti, beidz vienreiz īgņoties, - Rūta jau atkal rāja veco vīru, - Tu arī gribēsi papildporciju? - viņa apjautājās.

- Es taču neesmu zirgs, - Gustavs smagi nopūšoties teica, - Vienai dienai zaļumu pietiks, savādāk tiešām pārvērtīšos par vecu ērzeli, - bija grūti nesmieties par viņa piezīmēm, tomēr turējos, jo Gustavs to teica ar nopietnu sejas izteiksmi, - Labāk došos gulēt, - viņš ieminējās.

- Tikai ļauj man rīt izgulēties, - Rūta vēl piebilda, - Rīt tomēr ir sestdiena, tāpēc vēlos ilgāk paslaistīties pa gultu, - viņa izteica savas vēlmes.

- Uzvedīšos klusi un nemanāmi, - Gustavs apsolīja un pameta virtuvi.

- Gustavs izskatās ļoti labi, - beidzot izteicu savu viedokli.

- Labi, ka tu to neteici viņa klātbūtnē, - Rūta iesmejoties atzinās, - Viņš neticētu, - viņa piebilda, - Vismaz man neticēja.

- Man jau tā arī likās, ka vajag paklusēt, - piekrītoši pamāju.

- Viņi ilgi tīra sniegu, - Rūta ieminējās.

- Tā izskatās, - atkal jau piekritu viņas teiktajam.

- Šodien rūnāju ar Eduardu, - sieviete nedroši uzsāka sarunu, no kuras nemaz necerēju izvairīties.

- Viņš ieminējās, - atzinos.

- Tad tāpēc jūs tik ilgi nācāt mājās, - Rūta secināja.

- Jā, - kautrīgi atzinos, - Tieši es biju tā, kas vilcinājās, jo baidījos par to, ko tu teiksi, - atklāti teicu.

- Es nespēju iebilst, - sieviete atteica, - Man pat ir prieks par jums, - viņa piebilda.

- Tu nopietni? - nespēju ticēt dzirdētajam.

- Par ko tādu es nejokotu, - Rūta pārliecinoši teica.

- Tu pat nespēj iedomāties, kā nomierināji mani, - patiesi pasmaidīju, bet tad atcerējos sarunu ar Eduardu, un atkal paliku nedrošāka.

- Izskatās, ka tu vēlies man kaut ko jautāt, - Rūta pamanīja manu sejas izteiksmi.

- Eduards ieminējās, ka tu varētu kaut ko zināt par manu tēti, - nolēmu, ka jājautā tieši un bez aplinkiem.

- Par tavu tēti? - Rūta apdomājot manu uzdoto jautājumu, pārjautāja.

- Mamma man tā arī nepaspēja par viņu neko pastāstīt, - uzreiz paskaidroju, - Laikam viņa vienmēr domāja, ka esmu vēl par mazu, tāpēc tā arī neko neuzzināju, - piebildu.

- Mēs daudz par viņu nerunājām, - šie vārdi sagrāva manas cerības. Ja pat Rūta nezināja neko par manu bioloģisko tēvu, tad to nezināja neviens, - Bet šķiet viņa man kādā vēstulē nedaudz pieminēja viņu, - pēkšņi viņa pecēlās un devās istabas virzienā, - Nāc man līdzi, - Rūta aicināja.

Nedomājot sekoju. Es vēl nebiju paspējusi apēst visus salātus, bet šobrīd es vairs nespēju domāt par ēdienu, jo galvenais bija atrast vēstuli.

- To vēstuli viņa noteikti sūtīja laikā, kad uzzināja, ka ir stāvoklī, - Rūta skaļi sprieda. Viņa no skapja izņēma palielu kasti, - Te es glabāju visas Marijas sūtītās vēstules, - viņa atbildēja uz neuzdoto jautājumu, - Kad tev bija dzimšanas diena? - Rūta pārjautāja, lai būtu vieglāk atrast meklēto.

- Tūkstots deviņi simti deviņdesmitā gada dipadsmitajā augustā, - uzreiz atteicu.

- Tātad Marija par tevi varēja uzzināt astoņdesmit devītā gada nogalē, deviņdesmitā gada sākumā, - Rūta sprieda.

- Tā laikam sanāk, - es tik ātri nespēju aprēķināt, bet Rūta jau noteikti zināja labāk.

- Tajā laikā mēs esam ļoti intensīvi sarakstījušās, - sievieta sprieda, skatoties uz datumiem, kad saņemtas vēstules. Meklēšanu atviegloja tas, ka visas vēstules bija sakārtotas hronoloģiskā secībā, - Man liekas, ka viņa tavu tēvu satika tikai pāris mēnešus pirms uzzināja, ka ir stāvoklī, - Rūta turpināja stāstīt.

- Mamma noteikti tev stāstīja daudz ko par savām sajūtām, - klusi ieminējos, vērojot kā Rūta pārcilā vēstules. Tās tika rūpīgi glabātas, un izraisīja manī patiesu interesi.

- Es te varētu meklēt visu nakti, - Rūta pēkšņi salika visas vēstules atpakaļ kastē un aizvēra to. Sajutu neizsakāmi lielu vilšanos, - Zinu, ka Marija neiebilstu, - sieviete sniedza man visas vēstules, - Tu noteikti vēlētos izlasīt tās. Tur var sajust Marijas emocijas gan kad viņa iemīlējās, gan kad palika stāvoklī, - Rūta paskaidroja, - Un pats svarīgākais, tur tu noteikti atradīsi atbildes uz daudziem jautājumiem.

- Tu tiešām neiebilsti, ka lasu vēstules, kas adresētas tev? - pārjautāju pirms paņēmu sniegto kasti.

- Anastasija, es tiešām neiebilstu, - Rūta smaidot atteica, - Ceru, ka tās tev palīdzēs, - viņa piebilda.

- Paldies, - man pat sariesās acīs asaras, - Es drīkstu nest tās uz savu istabu? - biju pārāk ieintriģēta, lai neķertos klāt lasīšanai.

- Es Eduardam pateikšu, ka devies augšā, - viņa piekrītoši pamājot teica.

- Paldies, - vēlreiz pateicos un gandrīz aizskrēju uz savu istabu.

Ieslēdzot tikai galda lampu, es iekārtojos savā gultā ērtāk un vēru vaļā tik svarīgo kasti. Izskatījās, ka tur bija vairāk kā piesdesmit vēstules. Mammai tiešām ir paticis rakstīt un viņa to ir darījusi daudz.

Pagāja neliels brīdis pirms izlēmu ar kurām vēstulēm sākt. Ja es vēlējos pēc iespējas ātrāk noskaidrot visu par tēti, man vajadzēja sākt ar tām, ko turēja rokās Rūta, bet, ja es vēlējos iepazīt mammu, tad man vajadzēja sākt no sākuma.

Nolēmu, ka šīs vēstules ir kā laba grāmata, kuru es nekad nelasu no vidus vai beigām, jo kaut kad taču es noteikti nokļūšu līdz tām.

Paņemot pirmo mammas rakstīto vēstuli, uzmanīgi un rūpīgi vēru to vaļā, lai nesaplēstu aploksni, vai sliktākajā gadījumā pašu vēstuli.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-66/697023

550 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

Piedodiet, ka tik ilgi kavējos, bet šodien vēlējos pēc darba nedaudz atpūsties un kad jau nolēmu, ka jāsāk rakstīt, tad māsa ierosināja nedaudz paskriet, tāpēc arī ieilga :) Bet galvenais, ka man tomēr izdevās ielikt vēl šodien :)

5 0 atbildēt

Nelasiiju bet + tpt :D

2 0 atbildēt
Dankē, man jau acis līp ciet, mamma saka lai eju gulēt, es spītīgi ietiepusies viņai saku, ka gaidu kad Zanduchii stāstu ieliks. :]
2 0 atbildēt

Paldies apr daļu,nevaru sagaidīt nākamo :) ;D 

1 0 atbildēt

Izskatījās, ka tur bija vairāk kā piesdesmit vēstules. - ar vārdiņu piecdesmit kas samisējās. 

0 0 atbildēt

plus par to ka tik gars teksts

0 0 atbildēt