http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-61/696066
- Jums laikam šī sieviete bija ļoti svarīga, - izteicu minējumu.
- Bija laiks, kad viņa man nozīmēja visu, - Ēriks atzinās, - Un, kad viņa aizgāja, man likās, visa pasaule ir sagruvusi, - šķiet atmiņas bija patiesi sāpīgas, jo viņa acīs parādījās asaras, - Bet tā ir pagātne, - Ēriks atkal izmocīja smaidu, - Pastāsti labāk vēl kaut ko par sevi, - viņs ierosināja.
- Man jau nav daudz ko stāstīt, - klusi piebildu, - Kad nomira mamma, viss mainījās. Es tiku nosūtīta uz bērnu namu, jo mums nebija citu radinieku.
- Un tavs tēvs? - Ēriks neizpratnē jautāja.
- Nekad neesmu satikusi savu tēvu, - mierīgi atteicu, - Varbūt Rūta man varētu kaut ko pastāstīt, - skaļi prātoju. Pēdējo teikumu teicu vairāk sev, kā viņam. Kāpēc gan es agrāk neiedomājos pajautāt to visu Rūtai. Nevar būt, ka mamma viņai neko nav teikusi.
- Rūta? - Ēriks, protams, nesaprata, par ko es šobrīd runāju.
- Viņa bija manas mammas labākā draudzene, - paskaidroju.
- Un kā sauca tavu mammu, - vīrietis apjautājās.
- Marija, - smaidot atteicu. Pieminot mammas vārdu, man nācās pasmaidīt. Uzreiz atmiņā uzausa viss, ko mēs kādreiz kopā darījām. Lai nu par ko, bet par mammu es vienmēr runāju ar prieku. Tas noteikti bija viens no maniem mīļākajiem tematiem, lai cik sāpīga arī bija šķiršanās.
- Un, kas notika ar tavu mammu? - laikam arī Ēriks redzēja, ka man patīk runāt par viņu.
- Ļoti neveiksmīgs kritiens pa kāpnem, - skumīgi atteicu.
- Un tad tu nokļuvi bērnunamā, - vīrietis secināja.
- Tieši tā, - piekrītosi pamāju.
- Un kā to nokļuvi pie Rūtas? - mani nedaudz pārsteidza tas, ka viņš tik uzmanīgi klausās manā stāstītajā. Viņš uztvēra un atcerējās visu, ko teicu.
- Nejauša tikšanās, - atteicu, - Mēs nekad nezinām, kas notiks rīt, un tas laikam dzīvē ir visinteresantākais, - piebildu.
- Apbrīnojami, ka meitene ar tādu likteni, ir tik smaidoša un dzīvespriecīga, - Ēriks izteica man komplimentu.
- Būtu muļķīgi visu laiku domāt tikai par negatīvo, - paraustot plecus atteicu, - Cik garas bakenes tu vēlies atstāt? - gandrīz jau biju pabeigusi frizēšanu.
- Līdz šejienei, - vīrietis norādīja vēlamo garumu, bet es paņēmu matu mašīnīti, lai nogrieztu liekos matiņus.
- Esmu pabeigusi, - paziņoju, jau liekot malā visus darbarīkus.
- Paldies, - Ēriks pateicās, vēlreiz aplūkojot manu darbu spogulī, - Cik man jāmaksā? - viņš painteresējās.
- Septiņi eiro, - jau biju iegaumējusi visas cenas, tāpēc man vairs nevajadzēja skatīties izcenojuma tabulā.
- Ceru, tu vēl kādreiz ienāksi arī manā veikaliņā, - Ēriks ieteicās, - Bija jauki ar tevi parunāt, - viņš piebilda, sniedzot man desmit eiro naudas zīmi.
Devos pie kases aparāta, lai dabūtu atlikumu, tā uzgriežot viņam muguru. Kad pagriezos, lai atvadītos un atdotu naudu, Ēriku vairs neredzēju. Paskatoties pa logu redzēju kā viņš šķērso ielu un ir jau gandrīz pie sava veikala. Es pat nedzirdēju kā viņš atver durvis un iziet. Viņš likās jauks un interesants vīrietis, lai gan ļoti noslēpumains.
- Tavu tēju aplēju tikai pirms piecām minūtēm, - Krista atgriezās lielajā zālē, nesot manu tējas krūzi, - Savādāk tā būtu atdzisusi, - viņa paskaidroja.
- Paldies, - biju jau aizmirsusi par dzērienu, bet tiklīdz tas tika pieminēts, tā man atkal gribējās iedzert tēju.
- Parunāji ar Ēriku? - priekšniece painteresējās.
- Tu viņu pazīsti? - iepriekš taču Krista man neteica viņa vārdu.
- Es taču te strādāju jau pietiekami sen, lai zinātu visu veikaliņu īpašnieku vārdus, kas atrodas blakus, - viņa smaidot atgādināja.
- Par to es neiedomājos, - atzinos.
- Kāpēc vecais vīrs gribēja, lai tieši tu griez viņam matus? - Krista painteresējās.
- Cik sapratu pēc mūsu sarunas, tad es viņam atgādinu kādu sievieti no pagātnes, - atkārtoju Ērika teikto.
- Skaties, ka vecais vīrs tev nesāk sist kanti, - priekšniece ķircināja mani.
- Nerunā muļķības! - ja blakus man būtu spilvens, tas noteikti lidotu viņas virzienā, - Viņš man varētu būt tēva, pat vectēva vietā, ne jau drauga, - viņš tiešām bija pārāk vecs, lai es spētu viņu iztēloties savādākā lomā.
- Es jau tikai ākstos, - Krista taisnojās.
- Viņš likās diezgan vientuļš vīrs, - piebildu, - Bērni dzīvo Rīgā, sieva mirusi. Nav viegli būt vienam, - pēc pieredzes teicu.
- Tāpēc jau viņš pats joprojām strādā savā veikaliņā, - Krista atteica, - Tur viņam ir iespēja parunāt ar pircējiem.
- Laikam būs vēl kādreiz jāieiet pie viņa, - skaļi prātoju.
- Tu esi ļoti labsirdīga, - priekšniece secināja.
- Man viņš tiešām likās ļoti jauks vīrietis, - piebildu, - Un, manuprāt, viņš lapbrāt man pastāstītu vēl daudz ko interesantu. Likās, viņam ļoti patīk runāt un atcerēties pagātni.
- Kuram gan nepatīk atcerēties visu labo, kas ar viņu ir noticis, - Krista ieminējās.
- Tici man, ir ļoti daudz cilvēku, kas runā tikai par negatīvo, - teicu, - Viņi nenovērtē to, kas viņiem ir. Viņi tikai raud par to, kā viņiem nav. Un tas var būt ļoti nomācoši, - piebildu.
- Es cenšos ar tādiem cilvēkiem nekomunicēt, - priekšniece atzinās, - Ar tādiem cilvēkiem vienmēr runāju tikai par pozitīvo. Ja viņi pasaka kaut ko sliktu, es atrodu trīs labas lietas viņu teiktajā, un tad viņi pārsteigumā atplēš muti, jo viņiem nav ko piebilst.
- Tomēr satiekot tādus atkal, tu saproti, ka nekas nav mainījies, - papildināju Kristas teikto.
- Tas gan, - viņa man piekrita, - Tikai nākamajā reizē viņi izvairās ar mani runāt par negatīvo, jo saprot, ka es tik un tā atradīšu pozitīvo, - Krita smejoties piebilda.
- Mēs laikam šajā ziņa esam ļoti līdzīgas, - secināju, - Dzīve ir pārāk īsa, lai pavadītu to meklējot tikai trūkumus.
- Ja godīgi, tad pēc tavas runas, es nekad nedomātu, ka esi tikai divdesmit trīs gadus jauna, - Krista teica, - Runā pārāk prātīgi, - viņa jau atkal smējās.
- Labrīt, - salonā ienāca Kritas līgavainis, - Jūs abas izskatāties tik priecīgas un laimīgas, - viņš piebilda.
- Mums ir ļoti pozitīvs rīts, - Krita atteica un piecēlās, lai sasveicinātos ar Daini, - Ko tu šeit dari? - viņa tieši pajautaja, - Paspēji pa pāris stundām sailgoties? - priekšniece koķeti jautāja.
- Arī, - Dainis piekrītoši pamāja, - Bet ne tikai, - viņš klusāk piebilda.
- Kaut kas noticis? - Krista jau nopietnāk jautāja, redzot Daiņa sejas izteiksmi.
- Tā varētu teikt, - Dainis pamāja, uzmetot nedrošu skatienu man.
- Runā taču, - priekšniece mudināja.
- Es šorīt satiku Ediju, - pieminot brāļa vārdu, pār manu ķermeni pārskrēja trīsas. Vai tiešām Edijs viņam pastāstīja par Eduarda un Linarda apciemojumu? Ja tā bija, tad es noteikti neizvairīšos no nepatikšanām. Es negribu zaudēt darbu tāpēc, ka savas muļķības pēc ieminējos, ka varbūt tieši Edijs bija tas, kas paņēma Kristas naudu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-63/696465
