http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-40/691964
- Tu pabeidzi mizot kartupeļus? - biju aizrāvusies ar maltās gaļas cepšanu, tāpēc pēdējās pāris minūtes nenovērsos no plīts un neredzēju, ko dara Eduards.
- Tu domā, ka pietiks? - viņš arī visu savu uzmanību veltīja uzdevumam, tāpēc izskatījās ļoti nopietns.
- Cik sapratu, tad mēs būsim piecatā, - valdījos, lai nesmietos, jo viņš bija nomizojis vairāk kā vajadzīgs, - Tu taču gatavo armijai, - ķiķinot piebildu.
- Es jūtos ļoti izsalcis, - viņš aizrādīja, - Un apēdīšu vismaz trešo daļu no tiem, - Eduards apgalvoja.
- Tu vienmēr esi tik izsalcis? - painteresējos.
- Īstenībā tik ļoti pirmo reizi, - Eduards viltīgi smaidot atteica.
- Kāpēc? - īsti nesapratu šo viņa viltīgo acu skatienu.
- Bieži negadās tik daudz enerģijas patērēt jau no paša rīta, - Eduards piecēlās no savas vietas, un tuvojās man. Viņa rokas bija netīras, un tās noteikti prasījās pēc ziepēm, bet izlietne bija otrā pusē, ne tajā, kur es.
- Kas gan tevi tā nogurdināja? - tēloju, ka neko nesaprotu.
- Tu tagad uzprasies uz nepatikšanām? - viņš iesaistījās manā spēlē.
- Es nekad neuzprasos uz nepatikšanām, - noraidoši purināju galvu, cenšoties palikt nopietna. Man rokās bija dakšiņa, ar kuru ik pa laikam maisīju uz pannas esošo gaļu, tāpēc pacēlu to, lai Eduards redz, ka man ir ar ko aizstāvēties.
- Uzprasies gan, - Eduards nepiekrita man.
- Es tiešām neuzprasos, - iespurdzos, jo viņš bija mani sagrābis, un sāka kutināt, - Gaļa piedegs! - cenots atrast kaut vienu iemeslu, lai viņš mani atlaistu.
- Oglīte visiem reizēm noder, - Eduardu tas neiespaidoja.
- Vēl salāti jāsagriež, - atgādināju viņam, lokoties no smiekliem. Eduards nebeidza mani kutināt, izraisot jaunas smieklu lēkmes.
- Tev vajadzētu visu laiku smieties, - viņš beidzot norima, ļaujot man izslieties un uzlūkot viņu.
- Tev arī vajadzētu vairāk smaidīt, - atteicu, jo viņš bija kļuvis nopietns. Viņa skatiens bija piekalts manām lūpām, tāpēc manī viss sagriezās. Viņš bija kļuvis nopietns, jo atkal iekāroja mani. Pareizāk sakot, viņš joprojām iekāroja mani. Apzinoties to visu, arī es paliku nopietnāka, lūkojoties uz viņu un gaidot, kas notiks tālāk.
- Es vēl paspēšu, - Eduards atteica un piekļāva savas lūpas manējām. Tas bija straujš un nevaldāms skūpsts. Tas lika aizrauties elpai un alkt pēc tā vēl un vēl. Man negribējās pat domāt par to, ka drīz tas atkal beigsies.
- Eduard, - noelsos, izrādot savu patiku.
- Anastasija, - Eduards aizsmakušā balsī nosauca manu vārdu, un atkal sāka mani skūpstīt, - Tu slikti mani ietekmē, - viņš pēkšņi atkāpās, - Mēs tiešām neko nepagatavosim, ja neturēsimies viens no otra vismaz soļa attālumā, - es tikai piekrītoši māju, jo viņam bija pilnīga taisnība it visā.
- Es apmaisīšu gaļu, - pagriezos pret plīti, kur centos atgriezties realitātē. Tikko notikušais mani jau atkal bija izsitis no līdzsvara.
- Es nomazgāšu kartupeļus un uzlikšu tos vārīties, - Eduards noskūpstīja manu plecu, un devās novākt miskasti un ūdens bļodu ar nomizotajiem kartupeļiem. Šis it kā nevainīgais skūpsts, izsauca tirpas pār visu ķermeni.
- Es sākšu griezt salātus, - klusi atteicu, nogriežot uguni zem pannas. Gaļa bija jau izcepusies, bet mērci plānoju sākt taisīt pēc salātu sagriešanas.
Kamēr griezu salātus, mēs ieturējām distanci viens no otra. Eduards palīdzēja man tos pagatavot, lai raitāk iet, bet viņš nepieskārās man ne reizi, kaut gan to tiešām nebija viegli izdarīt.
Vairākas reizes viņš jau sniedzās manā virzienā, un tad atceroties ar ko tas beidzās pirms mirkļa, apstādināja sevi. Ikreiz pēc tam mēs abi saskatījāmies un pasmaidījām. Īstenībā šī noruna izraisīja vēl lielāku vēlmi pieskarties viņam. Tas bija kā aizliegtais auglis, kuram bija neiespējami pretoties.
- Tētis brauc, - Eduards paziņoja, - Tieši laikā, uz pusdienām, - viņš piebilda.
- Kā tu zini, ka viņš brauc? - mašīnu pagalmā joprojām neredzēju.
- Viņu var dzirdēt, tiklīdz auto uzbrauc uz mūsu ielas, - puisis paskaidroja, - Dzirdi to dobjo skaņu? - viņš lika man ieklausīties cītīgāk apkārtējās skaņās.
- Laikam, - nebiju pārliecināta, ka dzirdu pareizo no visām.
- Nu tā skan tikai vecāku auto, - viņš smaidot piebilda, - Šo skaņu ir derīgi iegaumēt, īpaši, kad vēl nav astoņpadsmit, un ir vēlme uzpīpēt, kamēr vecāki nav atgriezušies, - Eduards atklāja man savu noslēpumu. Tātad viņš jau gadiem atpazīst tēva auto, un vienmēr ir gatavs viņus sagaidīt.
Kad pamanīju, ka mašīna iebrauc pagalmā, pārliecinājos, ka tā skaņa tiešām bija īstā.
- Tātad neviena cita mašīna tā neskan? - pārjautāju.
- Tieši šādi neskan, - Eduards piekrītoši pamāja, - Varbūt ir līdzīgas skaņas, bet ne šāda, - puisis paskaidroja.
- Es domāju, ka nākamreiz es tāpat neatcerēšos pareizo toni, - biju pārliecināta.
- Tieši tāpēc jau es tev esmu, - viņš vēl paspēja iedot man mazu buču, pirms vecāki ienāca mājā.
- Uzmanīgāk, - aizrādīju viņam, jo nevēlējos tikt pieķerta.
- Viņi tāpat visu sapratīs, - puisis nočukstēja, atveroties ārdurvīm.
- Esam mājās! - Rūta nobļāvās pa visu māju. Viņa nekad iepriekš nebija tā ienāksi savā mājā. Vai tiešām viņi domāja, ka var mūs iztraucēt, tāpēc tiklīdz iegāja pa durvīm, tā ziņoja par savu ierašanos? Vai Eduardam bija taisnība, un viņi visu nojauta un saprata? Es taču nosarkšu tiklīdz viņi ienāks virtuvē! Apziņa, ka viņi visu zina, man liekas mulsinoša.
- Esam virtuvē, - Eduards neizskatījās apjucis, viņš pat devās pretī vecākiem, lai palīdzētu viņiem ienes iepirkuma maisiņus, - Sveiks, vectēv! - dzirdēju kā puisis sasveicinās ar Rūtas tēti, savu vectēvu, bet negāju pati uz koridoru. Gan jau drīz viņš ienāks šeit un tad es varēšu ar viņu iepazīties.
- Te labi smaržo, - Alens pirmais parādījās manā acu priekšā.
- Vajag vēl kādas piecas minūtes, - atvainodamās teicu, - Man jāsamīca kartupeļu biezputra, - paskaidroja.
- Mums būs tieši laiks ātrai dušai, - Rūta papildināja savu vīru, - Vai ne? - viņa jautāja Alenam.
- Jā, duša būtu tieši laikā, - viņš piekrita sievai.
- Es gan gribu ēst, - virtuvē ienāca arī Rūtas tēvs. Viņa mati bija pilnīgi sirmi. Un vecajam vīram, kuram varētu būt ap astoņdesmit, lai gan izskatījās tikai kādi septiņdesmit, bija arī tikpat sirma bārda un ūsas, - Kāpēc pusdienas vēl nav gatavas? - viņš izklausījās vīlies un neapmierināts.
- Mēs nepaguvām, - Eduards aizstāvēja mani.
- Ar ko tad jūs abi te nodarbojāties? - vecais vīrs vēlējās zināt, - Jums taču bija viss rīts, lai gatavotu pusdienas.
- Un to mēs arī darījām, - Eduards bija pieradis pie īgnā vectēva, tāpēc viņa neapmierinātība viņam bija vienaldzīga.
- Kāpēc tu visu laiku atbildi meitenes vietā? - viņš nopietni uzlūkoja mani, - Kas viņa runāt nemāk? - vīrs gaidīja manu atbildi.
- Jūs paliksiet vēl īgnāks, ja es sākšu runāt, - nolēmu, ka ar šo vīru jārunā tieši šādā manierē, tāpēc noriskēju, atbildot tik augstprātīgi.
- Par to mēs vēl pārliecināsimies, - viņš nopietni atteica, bet es redzēju, ka vecais vīrs ir ieintriģēts.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-42/692215
