local-stats-pixel

Anastasija (38)12

 617  1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-37/691556

Kā gan es spēšu vēl kaut reizi skatīties Alena acīs? Viņš izskatījās tik pārsteigts un apmulsis. Šķiet viņa sejā pat pavīdēja sārta nokrāsa, tomēr nebiju par to pārliecināta, jo man nebija laika apskatīt. Es tikai vēlējos pēc iespējas ātrāk aizbēgt no tā visa, kas notika koridorā.

Kāpēc Eduards tā teica? Ko gan ilgāk viņš vairs nevarēja? Kāpēc viņš mani noskūpstīja? Un sasodīts, kāpēc man tas tik ļoti patika? Vēl tagad skudriņas nekur nebija aizbēgušas. Man atlika tikai iedomāties par Eduarda kvēlo skūpstu, lai tās ar jaunu sparu pārklātu visu manu ķermeni.

Alens noteikti padzīs mani! Viņš ielaida mani savā mājā, uzņēma ar siltumu un mīļumu, bet ko izdarīju es? Es skūpstīju viņa dēlu, viņa mājā! Kurš gan vecāks vēlētos, lai viņa bērns satiekas un ir kopā ar cilvēku no ielas?

Viņi man ir devuši visu, kas man šobrīd bija! Un kāda bija mana pateicība viņiem?

Asaras ritēja pār maniem vaigiem, to palika arvien vairāk un es nespēju tās apturēt. Ieliku galvu spilvenā, baidoties, ka kāds sadzirdēs manu gaudošanu.

Mans vienīgais uzdevums šajā mājā bija būt pateicīgai. Es nedrīkstēju ņemt vairāk par to, kas man pienācās. Un man noteikti nepienācās Eduards.

Bļāviens! Kāpēc atkal atgriežas tās nodevīgās tirpas? Es nevēlos, lai ikreiz pieminot viņa vārdu, manu ķermeni pārņem trīsas.

- Anastasija, - Eduards klusi izteica manu vārdu. Vai arī tas nebija viņš, un man vienkārši likās? Paceļot galvu, redzēju viņa tumšo stāvu stāvam kādu metru no manas gultas.

- Ko tu šeit dari? - nikni izgrūdu, jo šobrīd viņš bija pēdējais ar kuru vēlējos runāt.

- Atnācu pārbaudīt, vai ar tevi viss ir kārtībā, - Eduards atzinās.

- Kā redzi, tad viss ir vislabākajā kārtībā, - priecājos, ka nebiju ieslēgusi gaismu, un šobrīd šeit bija pārāk tumšs, lai viņš redzētu, ka esmu noraudājusies.

- Tā neizklausās, - viņš atteica un paspēra nedrošu soli uz priekšu.

- Viss tiešām ir kārtībā, - ātri piebildu, cerot, ka tas viņu apstādinās.

- Es tētim visu paskaidroju, - viņš čukstus teica.

- Ko tu paskaidroji? - īsti nesapratu kā ko tādu varēja izskaidrot, jo tas taču bija nepieņemami. Vismaz man noteikti!

- Pateicu, ka izmantoju situāciju, - Eduards bija jau tieši blakus manai gultai un šobrīd notupās, lai tumsā raudzītos man pretī, - Teicu, ka tu to nemaz nevēlējies, - viņš izklausījās galīgi aizsmacis.

- Bet, - gribēju iebilst un pateikt, ka es to vēlējos, bet laikā aprāvos, jo tas nebūtu prātīgi no manas puses. Es taču nevarēju viņam atzīties, ka nebiju ko tādu jutusi nekad.

- Un viņš tiešām nedusmojas, - Eduards pieminēja, - Vismaz uz tevi noteikti nē, - puisis piebilda, - Man šķiet, ka viņš bija vairāk apmulsis kā mēs abi.

- Nepaspēju to ievērot, - atzinos, un centos saprast, kāpēc gan viņš šobrīd izklausās tik nedrošs un bailīgs.

- Anastasija? - viss mans augums sastinga, tiklīdz viņš izrunāja manu vārdu.

- Jā? - ar mokām jautāju.

- Es vēlos tev atvainoties, - Eduards ieminējās.

- Par ko? - viņš jau atkal bija man pārāk tuvu, lai es spētu normāli domāt. Tāpēc uz brīdi aizmirsu pilnīgi visu, par ko runājām. Viņa smarža bija tik vilinoša un vīrišķīga, ka nespēju koncentrēties uz citām lietām. Es jutu kā kustas viņa lūpas, izrunājot katru vārdu. Bija jāsaņemas, lai ar pirkstu galiem nepieskartos tām. Es tagad zināju kā tās skūpsta un tas bija neizturami sāpīgi, nepieskarties tām, lai gan atradāmies tik tuvu viens otram.

- Par skūpstu, - Eduards gandrīz nedzirdami teica. Šķiet viņš atvainojās tikai tāpēc, ka uzskatīja to par pareizu rīcību, nevis tāpēc, ka tiešām nožēloja to, kas notika koridorā.

- Par ko? - es joprojām jutu tikai gaisā virmojošās smaržas, un viņa vārdi paslīdēja man garām nesadzirdēti.

- Kas ar tevi notiek? - viņš nopietni jautāja. Laikam arī viņš beidzot sajuta to visu, ko es.

- Ar mani? - man vajadzēja beidzot saņemties, bet es nespēju to izdarīt.

Ja viņš drīzumā neatkāpsies, tad man atkal nāksies raudāt spilvenā, jo būšu izdarījusi ko tādu, ko pati sev pārmetīšu vēl un vēl. Tumsā centos saskatīt viņa acis, bet nespēju. Bija pārāk tumšs.

- Tev patika! - pēkšņi viņš aptvēra visu, - Un tieši tāpēc tu tā pārdzīvo, - dzirdēju, ka viņš kļūst tikai priecīgāks. Balss nespēja noslēpt pat smaidu, kas šķiet bija tik plats, cik vien iespējams.

- Kas patika? - centos izlikties, ka nesaprotu par ko viņš runā.

- Tas, - šķiet, viņam bija apnicis runāt, un viņa lūpas strauji uzmeklēja manējās. Lai kādi pārmetumi man pēc tam būs jāuzklausa no savas sirdsapziņas, tagad es tos aizmirsu, jo nespēju savādāk. Viņš mani veda ārpus saprāta robežām. Viņš mani reibināja un iekārdināja. Likās, ka viņa skūpstu nekad nevar būt par daudz, un tie nekad mani nepiepildīs pilnībā. Lai cik viņš dotu, man vajadzēs vēl vairāk. Lai cik viņš mani glāstītu, man ar to nepietiktu.

Viņš lēnām pagrieza mani uz muguras, iekārtojoties blakus gultā. Mūsu lūpas ne uz mirkli neatdalījās. Tās bija kļuvušas kā viens vesels.

Viņa roka paslīdēja zem mana krekliņa, maigi glāstot vēderu. Sākumā es nedaudz pasmaidīju, jo man kutēja, tomēr drīz smaids izzuda, un iekāre tikai pieauga.

- Tas nav pareizi, - aizelsusies izdvesu, brīdī, kad mūsu lūpas uz mirkli atrāvās, lai kaut nedaudz ievilktu gaisu.

- Bet tik sasodīti labi, - Eduards atteica, piekļaujot savas lūpas manam kaklam.

Labpatikā nopūtos, saprotot, ka vienkārši nespēju pretoties šo lūpu valdzinājumam. Katram viņa pieskārienam, sniedzos pretī, jo mans ķermenis pēc tā viss alka. Tik sen nebiju baudījusi šādus glāstus un maigumu!

- Es laikam labāk došos, - pēkšņi Eduards piecēlās sēdus gultā man blakus.

- Kaut kas notika? - nesapratu šo viņa rīcību. Vai es ko izdarīju nepareizi? Vai viņam nepatika kā es atbildu viņa pieskārieniem?

- Nē, - Eduards noraidoši purināja galvu, - Tu esi pārāk kārdinoša un, ja mēs tā turpināsim, tad es nespēšu apstāties, - puisis piesmakušā balsī piebilda.

- Tev taisnība, - lai cik ļoti es vēlējos viņu šobrīd ievilkt atpakaļ gultā, sev blakus, lai turpinātu izbaudīt reibinošos skūpstus, es ļoti labi sapratu, ka prātīgāk būtu, ja šovakar viņš dotos uz savu istabu, lai mēs abi varam pārdomāt visu, kas noticis.

Es nevēlējos, lai viņš mani iekāro un grib tikai tad, kad ir iedzēris. Es vēlējos, lai viņš ar tādu pašu iekāri uz mani skatās arī no rīta. Es vēlējos, lai viņš vēlas man pieskarties ik brīdi, kad esam viens no otra tikai soļa attālumā. Tieši tāpēc man bija jāļauj viņam šodien doties, lai saprastu vai tas viss būs arī tad, kad pamodīsimies.

- Arlabunakti, - Eduards uz atvadām, iedeva man mazu buču uz vaiga.

- Arlabunakti, - čukstus novēlēju, noraugoties kā viņš klusi izlavās no manas istabas, pirms tam kārtīgi pārliecinoties, ka lejas stāvā neviena nav, un šoreiz viņš netiks pieķerts.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-39/691829

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 12

0/2000

Yes! beidzot!

Es šito jau tik ilgi gaidīju, tagad smaidu kā tāda idiote :D

 22  0 atbildēt

Yaay Eduardiņš uzdarbojās .

Ceru ka Anastasija atšūs Ediju

 7  0 atbildēt
Nākamo!
 5  0 atbildēt

Ehh...nebūtu slikti kaut reizi dzīvē arī sajust to visu tik spilgti un iekārojami kā šajā stāstā! Skaistiemotion

 5  0 atbildēt
es nomirsu no zinkares
 4  0 atbildēt

oppaa gaidīšu nākamo ar nepacietību ♥♥♥

 4  0 atbildēt

Ak dievs lasu tavu stāstu un smaidu tiešām kā tāda idiote, divaina sajūta, it kā es pat nemaku aprakstīt to tik ļoti patīk, vēlos lasīt veļ un vēl:D ;)

Lūdzu neliec mums ilgi gaidīt! :)

 4  0 atbildēt

Turpinājums tikai rīt, jo esmu nolēmusi izmēģināt sevi vēl kādā jomā :) Audekls + eļļas krāsas = kaut kas jauns man :) Bet, ja rezultāts pašai patiks, tad noteikti ielikšu kādu bildi arī spokos :) Un tas noteikti neietekmēs manu rakstīšanu ;)

 3  0 atbildēt

Fantastiski! :)

Ar smaidu sejā sēdēju un lasīju + priecājos, ka arī man tepat blakus ir mans fantastiskais vīrietis. Tāds siltumiņš sirsniņā iezagās. :)

 3  0 atbildēt
Paldies.:)
 3  0 atbildēt
Kads te netur solijumus.. :( vai tu joprojam glezno?;)
 2  0 atbildēt