http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-33/691184
Šodienas pirmais klients bija kāda trīsdesmit gadus veca sieviete ar saviem diviem bērniem. Pēc sarunas ar vecāko no viņiem, uzzināju, ka viņam ir veseli pieci gadi. Zēnam ļoti patika sarunāties un viņš man paspēja pastāstīt daudz ko par savu ikdienu.
Zinu, ka viņa bērnudārza grupiņā iet arī puišeļa labākais draugs Kārlis, un meitene Ilzīte, kurai viņš parasti rausta bizes, jo meitene puisi nepārtraukti kaitinot.
Otrs mans klients bija puišeļa mazā māsiņa. Viņa bija ļoti kautrīga un klusa meitene. Atšķirībā no brāļa, māsa savu vecumu man bailīgi uz pirkstiņiem parādīja, tā es secināju, ka viņai ir trīs gadiņi.
Meitenei bija skaisti un gari mati, kurus man vajadzēja tikai aplīdzināt.
Pēc tā visa sapratu, ka man labāk patīk kautrīgi bērni, jo viņi daudz mierīgāk un rāmāk sēdēja savā vietā. Atraktīvie nespēja bez roku kustībām un galvas māšanu pastāstīt visu, kas viņiem svarīgs. Un nav viegli ar mašīnīti izveidot zibeni vienā no sāniem, ja bērns visu laiku grozās.
- Jūs esat ļoti pacietīga friziere, - sieviete mani uzslavēja, vērojot kā es mierīgi turpināju griezt matus meitenei, lai gan puišelis nebeidza runāt ar mani.
- Es tiešām tāda neesmu, - smaidot atteicu, - Vienkārši jums ir lieliski bērni, - piebildu, izraisot vēl lielāku smaidu viņas sejā, - Tagad mums vēl jāizžāvē mati un frizūra būs gatava, - paskaidroju savai mazajai klientei.
- Abi, - viņa kautrīgi pamāja un turpināja nekustīgi sēdēt.
- Vai jūs varētu sapīt viņai divas bizes? - bērnu mamma man palūdza, - Baidos, ka savādāk mati savelsies, tiklīdz iziesim pa salona durvīm, - sieviete paskaidroja.
- Tu gribi divas skaistas bizes? - atkal uzrunāju mazo meitenīti, jo man taču vajadzēja viņas piekrišanu, lai turpinātu savu darbu.
- Jā! - viņa sajūsmā iesaucās un atkal sakautrējās, saprotot, ka iebļāvusies par skaļu.
Tiklīdz beidzu pīt mazajai bizes, pa durvīm ienāca nākamais klients.
- Paldies, - sniedzot man desmit eiro naudas zīmi, sieviete pateicās, un sāka ģērbt savu dēlu. Meitiņai vēl vajadzēja paspoguļoties, pirms ļāvās apģērbties.
Iesitu kases aparātā vajadzīgo summu, un sagatavoju naudu, ko izdot, bet viņa noraidoši purināja galvu.
- Paturi to sev par lielisko darbu, - jaunā māmiņa uzstāja, - Uzredzēšanos, - viņa piebilda un devās prom.
Otrais klients bija pavecāks vīrietis, kuram matus vajadzēja nodzīt uz nullīti. Tas man neprasīja daudz laika, tāpēc līdz nākamā klienta atnākšanai man bija divdesmit minūtes laika, ko varēju veltīt sev.
„Man nepaliek labāk, bet ceru, ka jau drīz varēšu tev pievienoties.”
Nebiju dzirdējusi kā pienāk šī īsziņa, bet tā izkalusījās skumīga.
„Neuztraucies. Es tiešām tieku galā ;)”
Aizūtīju atbildi, cerot, ka tā nomierinās manu priekšnieci.
„Edijs pusdienlaikā piebrauks, lai pārliecinātos, ka tev ir laiks, lai paēstu.”
Izlasot šo īsziņu, man vēderā viss sagriezās. Krista plāno atsūtīt Ediju, kura klātbūtne mani drīzāk satrauks kā nomierinās, īpaši pēc sarunas ar Daini.
Līdz pusdienlaikam man vairs nebija laika atvilkt elpu. Cilvēki nāca pēc pieraksta. Pa vidu ienāca vēl kāds klients, kurš nebija pierakstījies, kuram es nespēju atteikt, tā par desmit minūtēm nobīdoties no grafika. Man vienkārši pusdienlaiks būs īsāks, pati pie sevis nodomāju, turpinot apkalpot kārtējo klientu.
- Sveika, - Edijs bija klusi ienācis salonā, un nevēloties mani iztraucēt, vienkārši saveicinājās, apsēžoties nostāk.
- Liels paldies, - dāma labākajos gados smaidot pateicās, jo biju pabeigusi ieveidot viņas matus.
- Gaidīsim jūs atkal, - godīgi teicu, pavadot kundzi līdz izejai.
- Kā tev šodien iet? - Edijs painteresējās, tiklīdz sieviete bija pametusi salonu.
- Drīz sāksies frizūru veidošana, - atbildēju, - No rīta visi, kas bija pierakstījušies, vēlējās apgriezt matus, bet pēcpusdienā izskatās, ka būs tikai frizūras, - paskaidroju.
- Neesi nogurusi vai izsaklusi? - viņš gādīgi apjautājās.
- Man tagad ir tieši piecpadsmit minūtes, lai paēstu, - atteicu.
- Es aiziešu pēc tējas, - Edijs ierosināja.
- Bet mēs taču varam tēju pagatavot tepat, - iebildu.
- Piemirsu, - puisis viegli iesita sev pa pieri, - Krista taču minēja, ka droši varam ņemt visu, ko vēlamies.
- Kā viņa jūtas? - tiklīdz puisis pieminēja priekšnieces vārdu, vēlējos uzzināt ko sīkāk par viņas pašsajūtu.
- Brālis teica, ka ir daudz labāk, - Edijs teica, - Pēcpusdienā viņa noteikti ieradīsies darbā! - viņš izteica minējumu.
- Es par to tikai priecātos, - atzinos, - Pēc pieraksta spriežot, es viena netikšu galā, jo pierakstīti tik daudz klientu, lai būtu ko darīt mums abām.
- Tieši tāpēc jau Krista tā uztraucas, - Edijs sprieda.
- Labi, es ātri aiziešu uzlikt sildīties pusdienas, - ieminējos, - Savādāk man tiešām nebūs laika, lai paēstu, - kautrīgi piebildu.
- Droši, - Edijs mani mudināja, - Bet es aizdzīšu visus, kas tuvosies salonam, - puisis jokoja, - Nedrīkst taču traucēt frizieri pusdienlaikā.
- Tu taču tā nedarīsi? - nedroši pārjautāju.
- Nedarīšu gan, - piemiedzot man ar aci, viņš nomierināja mani.
Uzliekot sildīties pusdienas uz trīs minūtēm, paralēli uzliku sildīties arī ūdeni, lai pagatavotu mums abiem tēju.
- Cik tev cukuru? - no nelielās virutvītes jautāju, jo negribēju iet uz priekštelpu, lai to noskaidrotu.
- Divas karotītes, - Edijs klusi atbildēja, iestājoties durvju ailē, - Te es lieliski pārredzu abas telpas, - viņš uzreiz paskaidroja, lai es neuztrauktos, ka kāds var ienākt salonā bez mūsu ziņas.
- Tev labāk piparmētru vai kumelīšu tēju? - mani satrauca Edija klātbūtne, jo viņš nenovērsa acu skatienu no manis.
- Piparmētru, - puisis īsi un konkrēti atteica.
- Te būs, - nevajadzēja daudz laika, lai pagatavotu aplejamās tējas, un arī trīs minūtes paskrāja nemanot, jo mikroviļņu krāsns sāka uzstājīgi pīkstēt, dodot ziņu, ka ēdiens ir gatavs.
- Tu neiebilsti, ka palieku šeit, kamēr tu ēd? - Edijs painteresējās.
- Nu, ja tu neskaitīsi katru manu kumosu, tad vari palikt, - jokojot atteicu.
- To es nevaru apsolīt, - viņš teica tik nopietni, ka es tiešām noticēju.
- Tad labāk pievienojies man, - ierosināju, sniedzot viņam otru dakšiņu.
- Es tiešām nevēlos, - Edijs laipni atteica, - Paēdu sātīgas brokastis, tāpēc pusdienas ātrāk par trijiem nevēlēšos, - puisis paskaidroja.
- Kā tur bija tas teiciens? - aizdomājusies skaļi prātoju, - Mans pienākums piedāvāt, tavs atteikties? - pasmaidīju, jo biju atcerējusies pareizi.
- Tieši tā, - Edijs man piekrita.
Iestājās piecu minūšu ilgs klusums, kura laikā es ēdu, bet Edijs dzēra savu tēju.
- Tu izskaties aizdomājies, - apēdot pusporciju ierunājos.
- Jā, - viņš piekrītoši pamāja, - Atcerējos, ka mēs šodien nemaz nesasveicinājāmies, - Edija acis bija kā piekaltas manām lūpām, tāpēc nespēju norīt vairs ne kumosa.
- Nesasveicinājāmies gan, - nedaudz piesmakušā balsī piekritu.
- Tur steidzami kaut kas jāmaina, - Edijs ierosināja lēnām man tuvojoties.
Mūsu lūpas uz mirkli saskārās un manas acis jau lēnām sāka aizvērties, kad salona durvis atvērās, un pa tām kāds ienāca.
- Es aiziešu pārbaudīt, - Edijs pirmais atrāvās.
- Es tūlīt nākšu, - zināju, ka apēst vairs neko nespēšu, tāpēc līdzi paņēmu tikai tēju.
- Ko tu šeit dari? - nebiju dzirdējusi Ediju tik niknu.
- Esmu pierakstījusies pie friziera, - meitene atbildēja, - Bet ko tu šeit dari? - viņa izskatījās drīzāk pārsteigta kā nikna.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-35/691398
