http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-32/691076
Pirmais rīts, kad esmu pamodusies, bet pārējie saldi guļ. Kā pelīte uz pirkstu galiem pārvietojos pa māju, baidoties kādu pamodināt. Uztaisīju kafiju un pāris maizītes ar sieru. Nevarēju saprast, vai nevajadzētu kaut ko uztaisīt arī pusdienām, bet rīts bija iesācies tik mierīgi, ka slinkums ņēma virsroku.
- Eduards taču vakar minēja, ka viņiem bijušas sātīgas vakariņas, - atceroties vakardienas sarunu, klusi pie sevis nomurmināju, - Jāpārbauda uz plīts stāvošos traukus, - piebildu, dodoties nosauktajā virzienā.
Paceļot pirmo katliņa vāku, pamanīju, ka tajā atrodas kartupeļi. Otrajā katliņā bija vārīti griķi, kas uzreiz mani uzrunāja. Vēl atradu karbonādes un mērci. Trauciņa meklēšana aizņēma visvairāk laika, jo man taču vajadzēja kaut kur to visu ielikt.
Biju pilnīgi droša, ka man būs kur uzsildīt to visu, jo salonā personāla telpā atradās mikroviļņu krāsns.
- Līdz vakaram, - novēlēju visiem, kas joprojām gulēja, klusi atverot ārdurvis un pēc tam tās aizslēdzot ar savu atslēgu. Mana atslēga! Joprojām nespēju pierast pie tā, ka man tā tiešām piederēja.
Šorīt saules stari spītīgi centās izlauzties caur mākoņiem, tā liekot sniegam mirdzēt. Tas bija vienreizējs skats, kuru ar baudu vēroju ceļā uz darbu.
Pieejot pie salona, secināju, ka esmu ieradusies par ātru, jo Kristas vēl nebija. Aizmirsu paskatīties pulkstenī, kad izgāju no mājas, jo gribēju pēc iespējas ātrāk no turienes pazust, lai kādu netīšām nepamodinātu.
Paskatoties pulkstenī, ar nožēlu secināju, ka esmu daudz par ātru ieradusies. Divdesmit minūtes šajā aukstumā man būtu grūti nostāvēt. Paceļot acis, pasmaidīju, jo ielas otrā pusē esošā kafejnīca jau bija atvērta.
- Es taču varu iedzert vēl vienu tasi kafijas, - pati sev ieteicu, jau sperot soļus tās virzienā, - Kur gan es to ieliku? - pamanot blakus esošo krāmu veikaliņu, atcerējos par tā īpašnieka dāvanu, ko joprojām nēsāju jakas kabatā, tāpēc izvilku to no tās ārā. Akmens šājā gaismā mainīja savu krāsu no tumši zilas uz gandrīz melnu, bet brīžiem likās, ka tajā parādās arī sarkans tonis.
- Interesants akmentiņš, - secināju un domās centos saprast, kā man labāk to nēsāt.
- Labrīt, - pie kases stāvošā sieviete mani laipni sveicināja tiklīdz pavēru durvis. Vai visi cilvēki šajā rajonā ir tik viesmīlīgi? Es laikam nebrīnītos, ja viņi sāktu mani sveicināt arī uz ielas.
- Labrīt, - tikpat laipni atbildēju, - Vai es varētu dabūt karstu baltu kafiju? - smaidot painteresējos.
- Kādu vien vēlies, - sieviete atteica, un jau gatavoja prasīto, - No tevis būs viens eiro, - viņa piebilda.
- Lūdzu, - naudu jau biju sagatavojusi, tāpāc uzreiz to noliku uz letes.
- Es jums varu aiznest dzērienu, - kafija vēl nebija gatava, tāpēc pārdevēja piedāvāja mani apkalpot.
- Es pagaidīšu, - nevēlējos viņu apgrūtināt, lai arī apzinājos, ka tas ir viņas darbs. Viņa tomēr izskatījās vismaz divas reizes vecāka par mani, un es justos nelāgi, izmantojot šo piedāvājumu.
- Gatava, - sieviete smaidīja vēl platāk kā pirms brīža, laikam jau viņai patika klienti, kuri paši spēja sevi apkalpot.
- Paldies, - paņemot savu krūzi, varēju doties uz iepriekš izraudzīto vietu pie loga, no kurienes es lieliski pārredzēju ielu, tā nenokavējot brīdi, kad ieradīsies Krista
Joprojām manā plaukstā atradās akmens. Kā kaklarotu to nevēlējos nesāt. Manuprāt, tur tam nebija vieta. Varūt vienkārši ap roku? Tā noteikti izskatīsies daudz labāk. Vairākas reizes aptinot lenti ap kreiso roku, centos sasiet vairākus mazglus, lai tas labāk turētos. Akmentiņš nebija ļoti liels, tāpēc man noteikti netraucēs darbā. Un šādā veidā es to nepazaudēšu.
Izbijos sajūtot, ka kabatā kaut kas novibrēja, un tad klusi nopīkstējās. Man būs jānomaina īsziņas tonis, savādāk sākšu raustīt valodu.
„Es nedaudz kavēšu, bet aizsūtīju Daini, viņš tevi ielaidīs. Krista”
„Esmu jau klāt. Pretī salonam dzeru kafiju”
Uzreiz atbildēju viņai, un tagad uz ielas sāku meklēt nevis sievietes stāvu, bet vīrieša. Bet kā gan Krista tika pie mana telefona numura? Viņai taču to vēl nebiju paspējusi iedot. Vienīgais, kas man nāca prātā bija Edijs. Vai tiešām Krista puisi šorīt būtu tik agri pamodinājusi?
„Dainis esot divu minūšu attālumā”
Izlasot šo īsziņu, cēlos jau kājās, lai dotos uz ielas otro pusi.
- Uzredzēšanos, - atvodoties teicu laipnajai pārdevējai.
- Uzredzēšanos, - viņa uzreiz atbildēja.
Nebiju vēl tikusi līdz salona durvīm, kad Dainis jau slēdza tās vaļā.
- Labrīt, - sveicināju viņu.
- Sveika, - viņš man atbildēja kā vienai no sen zināmām paziņām, un tas man lika justies neierasti labi.
- Sveiks, - lai gan tikko jau biju sasveicinājusies, šis vienkāršais vārds skanēja daudz labāk un patīkamāk.
- Kristu šorīt visu rītu nomoka slikta dūša, - Dainis paskaidroja savas līgavas prombūtni, - Es jau viņai teicu, lai šodien never salonu vienkārši vaļā, bet viņa uzstāja, ka tā nedarīs. Ceru, ka tev nav iebildumu pastrādāt vienai, - vīrietis izskatījās noraizējies Kristas dēļ, - Zinot savu sievieti, viņa būs klāt jau pēc stundas, - viņš nopūšoties piebilda.
- Tu viņai saki, lai nesteidzas, - zināju, ka tikšu galā, - Viņai taču jārūpējas ne tikai par sevi, - smaidot piebildu.
- Ja jau viņa kādu klausītu, - Dainis atteica, - Jau vairāk kā sešus gadus cenšos panākt, lai kaut reizi viņa sevi pasaudzē, bet viņa tāpat dara to, ko uzskata par pareizāku, - vīrietis paskaidroja.
- Tādas mēs sievietes esam, - kautrīgi smaidot piebildu.
- Tātad mans brālis ar tevi mocīsies tāpat? - šis jautājums mani izsita no sliedēm.
- Edijs? - nedroši pārjautāju.
- Cik zinu, tad tu tieši ar viņu vakar biji randiņā, - Daini uzjautrināja mans mulsums, - Un citu brāļu man nav, - viņš piebilda
- Mēs pastaigājāmies, - iebildu, jo īsti par randiņu to nevēlējos saukt.
- Tad jau tu viņam tiešām patīc, - Dainis izskatījās pārsteigts.
- Kāpēc tu tā domā? - nebiju droša, ka saņemšu atbildi, tomēr riskēju un pajautāju.
- Nu, ja viņš nesteidzas, tad vēlas kaut ko nopietnāku, - Dainis izteica minējumu. Vai tiešām es Edijam patiku tik ļoti, un tāpēc viņš bija gatavs virzīties lēni, vai arī viņš ir palūdzis brālim, lai to pastāsta man, tā apvedot mani ap stūri? Nu kāpēc es vienmēr visā redzēju tikai to slikto? Citas meitenes jau būtu metušās tāda puiša apskāvienos, bet es meklēju tikai kaut ko pie kā piekasīties.
- To jau laiks rādīs, - nezināju, ko vēl teikt.
- Tikai nespēlējies ar viņu, - Dainis palūdza, - Ja nevēlies ar viņu neko nopietnu, tad pasaki uzreiz, nevis tad, kad būs jau par vēlu, - šie vārdi lika man aizdomāties vēl vairāk nekā iepriekšējie.
- Jā, noteikti, - piekrītoši pamāju, iegrimstot pārdomās.
- Es nu iešu, - Dainis bija atslēdzis signalizāciju, ievadījis kases aparātā visus vajadzīgos kodus, iedevis man mazu instukciju vēstules veidā no Kristas, tāpēc tagad varēja doties mājās, palīdzēt savai topošajai sievai.
- Atā, - pacēlu roku sveicienam, un ļāvu viņam aizvērt durvis no otras puses, paliekot viena ar savām pārdomām par tikko runāto.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-34/691302
