http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-28/690718
- Kur mēs šovakar dosimies? - pajautāju, kad bijām nokļuvuši uz ielas.
- Mēs varētu aiziet līdz parkam, - Edijs ierosināja, - Ieiesim paņemt siltu tēju vai karstvīnu kafejnīcā, - Edija piebilda, - Tā būs siltāk.
- Varbūt es varu ātri ieskriet blakus veikaliņā, - nebiju ievērojusi, ka tur tāds atrodas. Pēc izskata likās, ka es tur varētu atrast kādu dāvaniņu Rūtai. Vēlējos to nopirkt jau tagad, lai vēlāk neaizmirstu, - Es nekavēšos, - kautrīgi piebildu.
- Tad pēc piecām minūtēm tiekamies tepat ārā, - Edijs neiebilda.
- Labi, - piekrītoši pamāju.
Kamēr Edijs devās uz kafejnīcu, es ātri ieskrēju nelielajā bodītē. Te bija daudz dažādu lietu. Izskatījās kā mazs krāmu tirdziņš, tomēr šeit atradās daudz jauku lietu, un starp tām visām es noteikti atradīšu kaut ko Rūtai.
- Kā varu palīdzēt? - pārdevējs mani laipni uzrunāja, gandrīz uzreiz kā iegāju veikalā.
- Es tikai paskatīšos, - nevēlējos, lai viņš dod savus padomus, kamēr pati neesmu apskatījusi visu.
- Droši, - vīrietis tiešām bija laipns. Manuprāt, viņam bija kādi gadi septiņdesmit, un šis veikaliņš bija viņa lielais sapnis. Vīrietis izskatījās laipns un runīgs, tāpēc viņam neteikti bija grūti šobrīd ļaut man apskatīt visu vienai.
- Es meklēju dāvanu piecdesmit gadus vecai sievietei, - man tomēr nebija daudz laika, tāpēc nolēmu, ka jālūdz palīdzība pārdevējam.
- Mammai? - viņš uzreiz painteresējās.
- Nē, - noraidoši purināju galvu, un neliela sāpe iezagās pakrūtē, - Viņa ir lieliska mamma, bet ne manējā, - smaidot paskaidroju.
- Varbūt viņai patiks kaut kas tāds? - vīrietis ierosināja parādot man kādu brošu. Tā bija ļoti skaista, tomēr nebiju pārliecināta, ka Rūta tādas nēsāja. Nekad nebiju neko līdzīgu viņai redzējusi, - Tu šaubies, - viņš uzreiz pamanīja, - Krāsainas šalles glābj visās situācijās, - pārdevējs ieminējās, norādot uz desmit dažādām šallēm. Tās visas bija krāšņas, un katra savādāka.
- Šalles šajā gadalaikā tiek nēsātas regulāri, - skaļi spriedu.
- Tieši tā, - vīrietis man piekrita.
- Tad es ņemšu šo, - norādot uz pirmo, kas man uzreiz iepatikās, teicu.
- Ļoti laba izvēle, - viņš noņēma to, lai iesaiņotu.
- Cik tā maksā? - nedaudz satraukta jautāju. Par cenu taču man vajadzēja painteresēties uzreiz, nevis tikai tad, kad pirkums jau izvēlēts.
- Septiņi eiro, - pārdevējs atbildēja.
- Lieliski, - šī cena mani tiešām apmierināja, tāpēc patiesi pasmaidīju, un izvilku desmit eiro naudaszīmi, lai norēķinātos.
- Lūdzu, - vīrietis man pretī iedeva maisiņu, ar manu pirkumu, - Te būs neliela dāvana tev, - viņš ielika man rokā kādu akmeni, kurš bija iesiets vienkārši melnā lentītē, - Tas būs kā tavs talismans, - piemiedzot man ar aci, vecais vīrs paskaidroja, - Tu vari to nēsāt kā kaklarotu vai rokassprādzi, - viņš piebilda.
- Kāpēc? - jau atkal kāds man kaut ko dāvināja.
- Tāpēc, ka tas tev dos spēku, kad liksies, ka tā ir par maz, - viņš mīklaini paskaidroja, - Jau sen gaidīju tādu meiteni kā tevi, lai to uzdāvinātu, - šis vīrietis manī izsauca siltas jūtas. Es viņu uztvēru kā savu vectēvu, kura man nekad nav bijis.
- Paldies, - nezināju ko citu teikt.
- Lūdzu, - likās, viņš mani pazīst labāk nekā es pati. Man palika daudz neatbildētu jautājumu, bet zināju, ka uz tiem tāpat šodien atbildes neiegūšu.
- Uz tikšanos, - ejot prom, zināju, ka noteikti šeit vēl atgriezīšos.
- Jau sāku domāt, vai nevajag doties tevi meklēt, - Edijs atviegloti nopūtās, ieraugot, ka atgriežos.
- Viss kārtībā, - lēnām tuvojos viņam, - Man vajadzēja nopirkt Rūtai dāvanu, - paskaidroju, - Viņai šodien ir dzimšanas diena, - piebildu.
- Tad tagad mēs varam doties pastaigāties? - Edijs pārjautāja.
- Varam, - piekrītoši pamāju, un paņēmu sev sniegto silto tējas glāzi.
- Tur ir karstvīns, - viņš uzreiz paskaidroja.
- Tas noteikti sasildīs ātrāk nekā tēja, - smejoties teicu.
- Drīkst? - šķiet Edijs pat nedzirdēja manu piebildi, jo nervozi gaidīja, vai sniegšu viņam savu plaukstu, lai tālāk varam doties roku rokā.
- Drīkst, - piekrītoši pamāju, pasniedzot viņam savu brīvo roku.
Viņš uzreiz to saņēma un lēnām sāka iet parka virzienā.
- Vai šodien mīklainā meitene man pastāstīs kaut ko vairāk par sevi? - Edijs painteresējās, cieši turot manu plaukstu.
- Man jau nav daudz ko stāstīt, - atteicu, - Galveno tu jau zini, - piebildu.
- Es zinu, kur tu strādā, kur dzīvo, bet es vēlos uzzināt, kāda tu esi, - viņš iebilda.
- Esmu ļoti parasta meitene, - atteicu.
- Parastas meitenes tavā vecumā piektdienas vakaros iet izklaidēties un dejot, - Edijs apgalvoja, - Tāpēc tu noteikti neesi parasta, jo cik sapratu, tad tu to nedari.
- Ja tā tu atšķir parastas no neparastām, tad man tev jāpiekrīt, - iebildu, - Es esmu neparasta meitene, kurai vairāk patīk lasīt, - paskaidroju.
- Nedomā, ka es esmu tik sekls, - viņš uzreiz atteica, - Tu esi neparasta ne jau tikai tāpēc, ka neej izklaidēties. Tu esi klusa un noslēpumaina, tomēr piekriti ar mani satikties, un tas mani tiešām pārsteidza, - Edijs izklāstīja savu viedokli, - Brīdī, kad iegāju salonā, es tevi pat nepazinu, - viņš atklāti teica.
- To es pamanīju, - iebildu.
- Tu spēj izmainīties līdz nepazīšanai pāris dienu laikā, - Edijs pārsteigts secināja, - Un tu liecies tik labsirdīga un dāsna. Šķiet, tu vienmēr domā vairāk par citiem, - viņš izteica minējumu, - Pirms došanās pastaigā, tu izvēlējies ieskriet un nopirkt dāvanu, sievietei, kura nesvin savas dzimšanas dienas, - šī piebilde lika man saprast, ka Rūta tiešām jau sen nesvin šos savus svētkus, ja jau pat Edijs kaut ko tādu ir piefiksējis.
- Tu laikam ļoti labi pazīsti Kalniņus, - nedroši ieminējos.
- Jā, - Edijs nopūšoties piekrita, - Kādreiz to vien darīju, kā dzīvoju pa viņu māju. Ar Eduardu bijām gandrīz nešķirami.
- Līdz jums iepatikās viena meitene, - nedomājot iebildu, tā nododot sevi, ka šis tas man par šo situāciju jau ir zināms.
- Tātad tu esi runājusi ar Eduardu, - viņš secināja.
- Jā, Eduards tagad slimo un dzīvo pa māju, - nebija nozīmes melot, - Vienreiz ieminējos, ka šodien došos ar tevi pastaigāties, un redzot viņa reakciju, nespēju nepajautāt kāpēc tā, - attaisnojoties stāstīju.
- Viņš visu izstāstīja? - Edijs nedroši jautāja.
- Vispārīgos vilcienos, - atteicu, - Zinu tikai to, ka bija kāda meitene, kas sanaidoja labākos draugus, - ja es teiktu kaut ko vairāk, tad nevarētu pārliecināties par to, ka viņiem abiem ir viena versija par notikušo, - Un es joprojām uzskatu, ka ir stulbi sanaidoties meitenes dēļ, - ieminējos.
- Tur viss bija daudz sarežģītāk, - Edijs atkārtoja Eduarda vārdus, - Ja meitene izvēlas vienu, bet pārguļ ar otru, tad to ir grūti piedot, - viņš man atklāja vairāk nekā gaidīju. Tikai neatbildēts palika jautājums, kurš ir tas, kurš pārgulēja. Eduards ieminējās, ka viņa sākumā esot izvēlējusies viņu, bet vai tas nozīmēja arī to, ka meitene beigās pārgulēja ar Ediju, es nezināju.
- Un kurš bija tas, ar kuru viņa piekrāpa otru? - nedroši pajautāju.
- Tad jau tu nemaz visu nezini, - viņš secināja.
- Es taču teicu, ka sīkumi man netika atklāti, - atgādināju viņam.
- Zini, tas viss ir pārāk nepatīkami, - Edijs atteica, - Man labāk patika runāt par tevi, - viņš smaidot piebilda. Tātad atkal jau divi varianti. Vai nu Edijs negribēja par to runāt, jo bija tas, kurš pārgulēja, vai arī viņam bija pārāk sāpīgi atcerēties to visu.
- Tu man toreiz jautāji vai man ir puisis, - saprotot, ka temats steidzami jānomaina, to arī darīju, - Bet es nemaz nezinu, vai tev nav draudzenes, - uzlūkoju viņu, gaidot atbildi.
- Vai tiešām tu domā, ka es tevi kaut kur aicinātu, ja man būtu kāda meitene? - Edijs iesmejoties jautāja, - Un es noteikti nestaigātu tik brīvi pa ielām, ja baidītos tikt pieķerts, - viņš piebilda, - Tāpēc man ir tikai viena atbilde, - Edijs pat apstājās, lai izklausītos pārliecinošāks, - Man šobrīd nav draudzenes, bet ceru, ka jau drīz tas mainīsies.
Neko nespējot atbildēt, vienkārši novērsos, un aicināju viņu turpināt pastaigu parka virzienā. Tas taču bija tiešs mājiens, kuru nebija iespējams ignorēt un neņemt vērā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-30/690828
