http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-18/689770
Pienākot pie savas jaunās darbavietas, pamanīju, ka Krista jau ir ieradusies, lai gan frizētava joprojām bija ciet. Viņa noteikti vēl never veļā, jo sagatavo telpas klientiem. Pieklauvēju pie durvīm, pievēršot savu uzmanību, tā izbiedējot jauno sievieti.
- Negaidīju tevi tik laicīgi, - Krista atzinās, paverot durvis un ielaižot mani iekšā.
- Man taču bija jābūt uz pusdeviņiem, - skaļi spriedu, pārliecinoties, ka esmu vakar visu sapratusi pareizi.
- Vakar bija neierasti traka diena, - Krista atzinās, - Tāpēc man vēl joprojām jūk laiki, un sarunātās tikšanās, - sieviete smaidot piebilda. Viņa paņēma nedaudz matu putas, lai ieveidotu matus, tos kārtīgi sabužinot.
- Man jaku nolikt tepat? - painteresējos, mīņājoties vēl turpat pie ieejas durvīm.
- Nē taču, - Krista vāji iesita sev pa pieri, - Es šodien tiešām esmu attapīga, - viņa izskatījās galīgi izsista no sliedēm, - Droši ej tur tālāk, - norādot uz durvīm, sieviete aicināja, - Tā ir telpa personālam, - viņa paskaidroja, - Tur tu vari atstāt savas drēbes, pārmainīt apavus, ieturēt pusdienas vai pagatavot kafiju, - Krista visu ātri izskaidroja.
- Es nepaņēmu citus apavus, - atzinos. Pirmkārt, es nemaz neiedomājos, ka man tie būs vajadzīgi, un otrkārt, man nemaz nav piemērotu apavu, ko pārvilkt.
- Neuztraucies, - Krista mierinoši teica, - Šodien man ir pierakstījušies salīdzinoši maz klientu. Pārsvarā visi līdz pusdienlaikam, - viņa piebilda, - Tāpēc iespējams, ka tev te būs ko darīt tikai līdz kādiem vieniem, bet neceri, ka tā būs katru dienu, - Krista uzreiz mani brīdināja.
- Frizētava ir vaļā katru dienu? - beidzot varēju noskaidrot visus sev interesējošos jautājumus.
- Nē, - Krista noraidoši purināja galvu, - Svētdienas man ir svētas dienas, - viņa uzreiz atteica, - Tās dienas es pavadu mājās un veltu tikai sev, bet sestdienas gan vienmēr ir saspringtas, - viņa apstiprināja manas aizdomas, - Tāpēc, iespējams, es tev došu kādu brīvdienu pa nedēļas vidu, bet sestdienām man noteikti vajadzēs tavu palīdzību. Tu taču varēsi nākt uz darbu sestdienās? - mana jaunā priekšniece jautāja.
- Es noteikti varēšu, - piekrītoši pamāju. Es taču nemaz nevarēju teikt kaut ko citu, ja vēlējos šo darbu. Man vajadzēja parādīt, ka esmu gatava strādāt visur un vienmēr. Iespējams, es būtu gatava nākt pat katru dienu, ja vien Krista man to palūgtu un es sevi varētu pierādīt vēl vairāk.
- Tas ir lieliski, - Krista izskatījās laimīga, - Varbūt mēs varētu sarunāt, ka tu nāc uz darbu četras reizes nedēļā, - viņa ierosināja, - Es, protams, vēlētos, lai divas no tām dienām būtu piektdiena un sestdiena, - sieviete piebilda, - Ja kādreiz tev šīs dienas būs vajadzīgas brīvas, visu noteikti varēsim sarunāt, bet vismaz pagaidām tu man esi vajadzīga. Šī nedēļas nogale izskatās vēl trakāka par vakardienu, - Krista jautājoši uzlūkoja mani, gaidot manu piekrišanu.
- Labi, - piekrītoši pamāju, jo biju ar mieru.
- Labrīt, - mūsu sarunu pārtrauca vīrietis, kurš šobrīd nāca iekšā pa ieejas durvīm. Viņš bija garš, izskatīgs, blonds, un ar izteikti zilām acīm. Vīrietis plati uzsmaidīja, atklājot savus žilbinoši baltos zobus. Sen nebiju redzējusi tik pievilcīgu puisi, kurš bija aptuveni Kristas vecumā.
- Daini, nebiedē tā mūs, - redzot ar kādu smaidu, Krista sagaida vīrieti, sapratu, ka viņi ir ļoti labi pazīstami. To apstiprināja arī skūpsts, kas sekoja, uzreiz kā viņš piegāja pie Kristas.
- Skatos, tu vairs neesi viena, - Dainis man pieklājīgi uzsmaidīja, nopētot mani. Sajutos nedaudz neērti, jūtot tik uzkrītošu skatienu.
- Anastasija, - Krista iepazīstināja, - Viņa ir mans jaunais atradums, - likās, ka viņa mani slavē, lai gan nebiju sevi vēl pierādījusi tik daudz, lai tā izteiktos.
- Tad jau Ediju ļausi frizēt viņai, - Dainis izteica minējumu, pieminot man nezināmu puiša vārdu.
- Piedod, Anastasija, bet Daini es neuzticu nevienai citai, - Krista iesmejoties atzinās.
- Es neuzticos nevienai citai, - Dainis glaimoja savai sievietei. Tā kā nemanīju viņu pirkstos gredzenus, tad nopratu, ka precējušies abi nav.
- Beidz pielīst, - Krista iedunkāja savu vīrieti, - Un kur ir tavs mīļais brālis? - viņa painteresējās.
- Pirms desmit minūtēm zvanīja un teica, ka ir ceļā, - vīrietis atteica.
- Tātad, zinot viņu, būs pēc kādām divdesmit minūtēm, - Krista sprieda.
- Tā varētu būt, - Dainis piekrītoši pamāja, - Bet tu varētu nofrizēt mani, un tad mums būtu vēl laiks kopīgi iedzert kafiju, - viņš ieminējās, - Ko saki?
- Skan lieliski, - Krista pamāja, - Nāc, sēdies, - viņa aicināju vīrieti ieņemt klienta krēslu.
Kamēr Krista frizēja savu puisi, es apsēdos nostāk un sāku šķirstīt uz galdiņa stāvošos žurnālus. Prātoju, vai man nevajadzētu uzlabot savu frizūru, izvēloties kādu no žurnālos redzamajiem matu griezumiem. Cerēju, ka Krista man nogrieztu matus, ja vien es izteiktu tādu vēlēšanos. Tikai nez kāds matu griezums man piestāvētu? Un vai man nevajadzētu arī izbalināt kādu matu šķipsnu, piešķirot tiem jaunu toni.
Uzmetu acu skatienu Kristai. Viņa tik meistarīgi darbojās ar šķērēm, ka es varēju tikai apbrīnot to visu. Tā darbojas meistari. Sapratu, kāpēc Dainis uztic savus matus tikai viņai. Manuprāt, viņai ikviens uzticētu savu frizūru.
- Jau pa gabalu var dzirdēt, ka Edijs tuvojas, - Dainis ierunājās, liekot man ieklausīties visā, kas bija apkārt. Īsti nespēju saprast, ko īsti dzirdēja Dainis.
- Viņu vienmēr var dzirdēt, - Krista piekrītoši teica, - Tā mašīna ir kaut kas unikāls, - beidzot es sapratu, kas bija jāsaklausa, tāpēc uzreiz uztvēru to skaņu, kas tuvojās.
- Edijs nemainītu savu mašīnu pret neko citu, - Dainis pārliecināti teica.
- Anastasija, vari gatavoties, - Krista smaidot uzrunāja mani, - Tavs klients ir ieradies, - viņa piebilda pāris sekundes pirms atvārās durvis.
- Sveiki visiem, - pa durvīm ienāca tikpat žilbinošs puisis kā Dainis. Viņi noteikti bija brāļi. Edijam bija tikpat blondi mati un zilas acis. Viņš varētu būt Eduarda vecumā. Es pat nebrīnītos, ka abi puiši būtu pazīstami. Edijs šeit jutās brīvi un nepiespiesti, viņš visu labi pārzināja, tātad tāpat kā Dainis te bija regulārs viesis.
- Sveiks, kavētāj, - Krista pirmā sasveicinājās ar sava drauga brāli.
- Ir taču tik agrs, - Edijs vēl teatrāli izstaipījās un nožāvājās.
- Bet šodien ir darba diena, - Dainis atgādināja brālim, - Vai tad tev nekur nav jābūt? - viņš ikdienišķi painteresējās.
- Man šodien ir brīvdiena, - Edijs atteica, - Savādāk taču es nebūtu pierakstījies pie friziera, - puisis piebilda.
- Labi, sēdies un ļauj Anastasijai darīt savu darbu, - Krista pievērsa Edija uzmanību man. Šķiet, viņš iepriekš nemaz nebija mani pamanījis, jo šobrīd gluži kā brālis, nopētīja mani.
- Es negribu neko daudz mainīt, - Edijs uzreiz teica, - Sānos varētu būt par pāris centimetriem īsāki, bet augšā, lai paliek praktiski nemainīgi, - viņš piebilda.
- Manuprāt, tev piestāvētu īsi mati arī augšdaļā, - nedomājot izteicu savu viedokli.
- Tev tā liekas? - viņš bija pārsteigts, ka esmu pateikusi savas domas.
- Jā, - uz brīdi sajutos nedaudz neveikli, tomēr ātri atguvos. Es taču esmu friziere, un drīkstu izteikt savu viedokli. Īsi mati viņam tiešām piestāvētu, un tos būtu daudz vieglāk kopt. Ticu, ka daudzas meitenes vēlētos tos sabužināt.
- Nu labi, es tev uzticēšos, - šoreiz es biju šokēta. Negaidīju, ka viņš piekritīs manam viedoklim, - Griez tos nost, - puisis aicināja, ieņemot savu vietu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-20/689934
