http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-17/689666
Sarunājot ar Rūtu, ka viņa no rīta atnāks mani pamodināt, vakar vakarā mierīgi varēju doties gulēt. Rūta nevarēja atrast modinātāju, tāpēc mums nebija citu variantu. Vismaz labi, ka viņa ne speciāli celsies mani modināt, savādāk es nejustos labi, ka sievietei jāceļas septiņos manis dēļ. Rūta minēja, ka viņai ir, kaut kādi plāni, tāpēc celsies jau tik agri.
- Izskatās, ka esi jau nomodā, - Rūta klusi pieklauvējot, ienāca manā istabā, - Tu šodien vilksi to pašu, ko vakar vai man pameklēt tev jaunas drēbes? - viņa painteresējās.
- Es vilkšu tās pašas, - uzreiz atbildēju, nevēloties viņu apgrūtināt, - Drīz celšos augšā, - piebildu un atļāvos vēl nedaudz izstaipīties.
- Iešu pagatavot mums brokastis, - Rūta atteica, saprotot, ka vēlos palikt viena, lai saģērbtos.
Kad paliku viena, nosedzu nost segu. Vēlreiz izstaipījos un negribīgi noliku labo kāju uz grīdas, kurai drīz sekoja kreisā. Nu es vismaz jau sēdēju gultā, ne vairs gulēju. Smagi nopūšoties piecēlos kājās un uzmeklēju savas drēbes. Uzvilku tās un saņēmu matus augstā zirgastē.
Beidzot biju gatava doties uz virtuvi, kur Rūta jau mani gaidīja ar kūpošu kafijas krūzi. Pirms nobaudīju pirmo malku, pasmaržoju to un izbaudīju kafijas aromātu. Tas bija tikpat dievīgs kā vakar un aizvakar.
- Kas tev šodien ieplānots? - painteresējos.
- Es šodien apciemošu savu tēti, - Rūta atbildēja, - Kopš nomira mamma, viņš dzīvo viens. Jau divus gadus tas spītīgais vīrs viens pats cenšas tikt galā ar visiem lauku darbiem, - sieviete piebilda, - Tāpēc es cenšos vismaz reizi nedēļā aizbraukt pie viņa un pārliecināties, ka tētim nekā netrūkst.
- Kur dzīvo tavs tētis? - vēlējos zināt.
- Pusstundas braucienā no mums, - Rūta uzreiz atteica, - Viņam ir sava lauku māja lielā pļavā. Tur tiešām ir tikai viena liela pļava, mežs un ezers, kur visos gadalaikos var doties makšķerēt, - sieviete izstāstīja, - Netālu no ezera ir uzcelta pirtiņa, uz kuru braucam reizi mēnesī.
- Izklausās, ka tur ir ļoti skaisti, - piebildu, - Manuprāt, tas ir lieliski, ka dzīvojot pilsētā, tev ir tāda vieta laukos, kur aizbēgt no pilsētas trokšņiem un putekļiem.
- Tas gan, - Rūta piekrita, - Lai gan mums šeit ir pašiem sava māja, tomēr mēs ar Alenu esam pārliecināti, ka reiz dzīvosim tieši tur. Jāsagaida tikai, kad mans vīrs dosies pensijā, tad varēsim pārcelties, - sieviete atklāja savus nākotnes plānus.
- Un jums nebūs žēl pamest šīs mājās? - te tomēr katru stūri un vietu bija iekārtojuši viņi paši, izdarot to visu tieši tā, kā pašiem patīk.
- Mēs jau neko nepametīsim, - Rūta iesmejoties iebilda, - Mēs noteikti dzīvosim pa abām mājām. Nedēļu tur, nedēļu šeit. Vismaz sākumā.
Kādu laiku telpā iestājās klusums, jo mēs abas ēdām brokastis. Man vairs bija tikai kādas trīsdesmit minūtes laika, no kurām piecpadsmit paies ceļā līdz darbam.
- Kā tu tiksi līdz savam tēvam? - manuprāt, Rūtai nebija automašīnas vadītāja apliecības, jo parasti Alens mūs veda visur.
- Sagaidīšu, kad pamodīsies mans mīļais vīrietis, - Rūta ar smaidu uz sejas teica, - Ceru, ka viņš jutīsies pietiekami labi, lai aizvestu mani līdz tētim. Vismaz parasti viņš jūtas labi pēc savām boulinga spēlēm, - sieviete piebilda, - Klau, bet tev taču vajag kaut ko pusdienām, - viņa pēkšņi aptvēra, - Tu neizturēsi visu dienu neēdot, - Rūta bija pārliecināta.
- Es jau nemaz nezinu, vai man tur būs jāpavada visa diena, - mēs taču ar Kristu nebijām pārrunājušas visus sīkumus. Nezināju ne savu darba laiku, ne dienas, kad man būs jābūt frizētavā. Tas tomēr bija darbs, kas bija atkarīgs no klientu vēlmēm.
Tikai tagad iedomājos, ka tieši šī iemesla dēļ, varēja taču gadīties tā, ka darbā man būs jābūt arī sestdienās. Nedēļas nogales bija laiks, kad sievietes pucējās vairāk nekā darbadienās.
- Bet tev ir jānodrošinās ar pusdienām, - Rūta uzstāja, - Vajadzēja jau vakar par to aizdomāties, - izklausījās, ka viņa sev pārmet par to, ka to nav izdarījusi, - Tu taču šodien iztiksi ar maizītēm? - sieviete jautājoši uzlūkoja mani, - Rīt mēs būsim vairāk sagatavojušās, - Rūta apsolīja gan man, gan sev.
- Es varu arī visu dienu izturēt bez tām, - pārliecināta teicu. Ir taču bijušas pat vairākas dienas pēc kārtas, kad neesmu ne kumosa apēdusi, kas gan bija nieka astoņas stundas, īpaši pēc tik sātīgām brokastīm.
- Tā mēs tevi neuzbarosim, - Rūta noraidoši purināja galvu, - Tev ir jāsāk ēst regulāri, kaut vai tās būtu tikai pāris maizītes pusdienās, bet tev tās noteikti ir vajadzīgas, - sieviete uzstāja.
- Labi, es pagatavošu sev siermaizītes, - biju padevusies.
- Bet es vēlāk uzvārīšu vistas buljona zupu, - Rūta ieminējās, - Kad pēc darba pārnāksi mājās, tev tā būs tikai jāuzsilda.
- Nevajag tā censties manis dēļ, - protestēju.
- Tas nebūs tikai tevis dēļ, - Rūta neņēma vērā manu protestu, - Mēs ar Alenu šovakar atpakaļ būsim tikai vēlu vakarā, un tad zupa būs tieši laikā, - sieviete paskaidroja, - Arī Eduards tagad ir mājās, - viņa atgādināja, - Es ceru, ka pa dienu viņš sajutīsies pietiekami labi, lai kaut ko apēstu, - es biju piemirsusi, ka šobrīd mājās ir arī Eduards, tāpēc pat aizmirsu apjautāties Rūtai par to, kā viņš jūtas.
- Kas īsti tavam dēlam kaiš? - painteresējos.
- Viņš ir noķēris kaut kādu vīrusu, - sieviete paskaidroja, - Naktī temperatūru varēja dabūt nost tikai ar zālēm, - Rūta piebilda, - Kā pēc pulksteņa, viņam temperatūra uzlec ik pēc četrām stundām, - ja viņa zināja tik sīkas detaļas, tas nozīmēja, ka Rūta nav gulējusi visu nakti, uztraucoties par dēlu, bet no malas nemaz neizskatījās, ka viņa būtu nomocīta.
- No rīta arī bija temperatūra? - jautāju.
- Ja nekas nemainīsies, tad paaugstinātai temperatūrai vajadzētu būt atkal ap deviņiem. Un tā noteikti būs ap trīsdesmit deviņiem grādiem, - Rūta uzmeta ātru skatienu pulkstenim, kas rādīja desmit minūtes pāri astoņiem.
- Ceru, ka jau drīz viņš jutīsies labāk, - patiesi teicu, - Bet tagad man ir laiks doties uz darbu, - smaidot piebildu. Darbs šobrīd bija mana prioritāte, un es negribēju to kavēt jau pirmajā dienā, tāpēc man bija jāiziet no mājās tuvāko piecu minūšu laikā.
- Tiksimies vakarā, - Rūta atvadoties mani apskāva. Sāku jau lēnām pierast pie emociju izrādīšanas. Apskāviens kļuvis par ikdienas smaida izraisītāju.
- Līdz vakaram, - uzsmaidīju un pamāju, dodoties uz koridoru, lai uzvilktu virsdrēbes un steigtos uz frizētavu.
Ar katru dienu palika arvien tumšāks laiks. Laternas, kas izgaismoja ielas, izslēdza jau vēlāk, kā pirms pāris dienām. Ar nepacietību gaidu rītus, kad atkal kļūs gaišāks, bet līdz tam vēl kāds mēnesis. Tagad jāsamierinās, ka kļūs tikai tumšāks. Pa tumsu dodos uz darbu, pa tumsu mājās, bet galvenais, ka dodos uz darbu.
Darbs. Šis vārds skanēja tik saldi un patīkami. Tas bija kā medus manām lūpām. Kas gan varēja būt vēl patīkamāks kā apziņa, ka man ir kur doties. Beidzot manai ikdienai bija mērķis. Man vairs nevajadzēja bezjēdzīgi klaiņot pa ielām, es gāju uz noteiktu vietu, ar noteiktu mērķi.
Smaids neizgaisa no manas sejas. Es eju strādāt! Šī ir mana pirmā darba diena!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-19/689816
