Amanda #130

Es atkal ļoti atvainojos, ka sen nebiju likusi, bet ta visu laiku sanak 😔

Es biju neizsakāmi satraukta un cerēju uz labāko, ka viņa vienkārši aizgāja pastaigāties, viņa bieži tā darīja. Šī doma mani uzmundrināja, bet tad es atcerējos, ka viņa bija paņēmusi dažas lietas līdzi un tad atkal iestājās panika. Es nevarēju pieļaut, ka ar viņu kautkas slikts notiek. Es vēlējos palīdzēt meklēt viņu, bet ko gan es varētu iesākt kautkāda sīka meitenīte iesaistīsies pazuduša cilvēka meklēšanā. Šī situācija bija nepaciešama. Manas domas pēkšņi iztraucēja īsziņa no nepazīstama nummura. Es paņēmu telefonu un sāku lasīt īsziņu:

Akd palidzi man esmu kautkada eka es izsmukuno istabas kur biju ieslgta tie cilveki man grib nodarit pari palidzi Es nezinu kur es esmu kautkada veca fbriks

Es biju šokā par tādu ziņu.Es nesapratu vai kāds mani tagat āzē? Vai tā ir ziņa no Rebekas? Kas tādā gadījumā ir tie? Man šķita loģiski, ja tā būtu viņa, jo tika rakstīts bez garumzīmēm un ar kļūdām. Es nesapratu ko darīt zvanīt policijai? Zvanīt vecākiem? Nevienam neteikt un rīkoties pašai? Ignorēt šo ziņu? Ja nu tā bija neīsta un kāds vienkārši "pajokoja"?! Un tad pienāca jauna īsziņa no tā paša nummura:

Es ļoti atvainojos mans dēls izlēms Jūs izjokot ļoti stulbā veidā. Es vēlreiz ļoti atvainojos par šo izgājienu neņemiet vērā iepriekšējo ziņu!

Un tajā brīdī es nespēju vairs skaidri padomāt un nesapratu, vai tie bija meli un 1. īsziņu rakstīja Rebeka, vai tas tiešām bija joks. Pirmais ko es darīju es atrakstīju nepazīstamajam nummuram, lai tas nenojaustu, ka nenoticēju, jo dziļi sirdī es jutu, ka tā bija Rebeka:

Tad jau labi, ka viss kārtībā es jau biju apjucis!

Nezinu kādēļ, bet es atrakstīju itkā būtu vīrietis. Tas nebija svarīgi, svarīgi bija tas, ko man tagat iesākt? Es biju bez gala nobijusies un apmulsusi es velējos raudāt, bet es zināju, ka tas nepalīdzēs un man jārīkojas. Es paņēmu Rebekas telefonu kurš bija atstāts uz galda un mēģināju uzrakt kādu informāciju, jo viņas dienasgrāmata bija paņemta vienīgais ko atradu bija tas, ka viņa vēlējās palikt šodien pie Evas. Mani mocīja tik daudzi jautājumi un es to vairs nespēju izturēt! Es piezvanīju mammai un visu izstāstīju. Viņa arī bija milzīgā šokā un neticēja tam, bet viņai nekas cits nebija atlicis kā iet uz policiju un visu izstāstīt. Pirms aizbraukšanas viņa man iedeva nomierinošās zāles un pati arī iedzēra varēja redzēt, ka viņa bija raudājusi kā arī es. Es to nespēju izturēt un pēc mammas aizbraukšanas es aizgāju gulēt kaut vai bija dienas vidus un tas bija pašsaprotami.