Alise † 5. Daļa .0

Turpmāk rakstīšu pirmajā personā .

***

" Kas tā par trako bija? " - vēl īsti neko neapjēdzis prasa Daniels. Es nezināju,vai varu viņam visu stāstīt. Varbūt labāk daļu noklusēt. " Neņem galvā, kaut kāda trakā. " Danielu laikam neapmierināja tāda atbilde. " Kaut kāda trakā?! Paskaties, ko viņa tev nodarīja! " Tajā brīdī es attapos. Automātiski pieliku roku pie galvas. Ļoti spieda deniņos. " Tev palīdzēt? " - pamanījis, ka cenšos piecelties jautāja Daniels. Viņš palīdzēja man tikt līdz vannasistabai. Skats, ko es ieraudzīju spogulī bija šausmīgs. Pārsista lūpa, zilums zem acs, savēlušies mati. Nomazgāju asinis un apsēdos uz poda vāka un saku domāt. Ko viņai no manis vajadzēja? Ko es atkal izdarīju? Kāpēc visi man kaut ko pārmet? Nebeidzami daudz jautājumu un uz tiem atbildēt var tikai viens cilvēks... No pārdomām mani iztraucēja Daniels. " Nu, ko sēžam? Taisies. Brauksim uz pilsētu. " Viņš galīgi traks? Kā es šādā izskatā radīšos cilvēkiem acīs? " Paskaties uz mani, mīļo brālēn. Es izskatos pēc tikko piedzimuša cāļa. " Viņš paskatījās uz manis ka uz jukušās un teica - " Tu taču esi meitene, izdomā kaut ko. Kosmētika dara brīnumus. " Labi . Izmazgāju un izžāvēju matus. Drusku pūderis, acu ēnas, skropstu tušas un es jau izskatījos atkal skaista. Pat ja pasmaida, var noticēt. Bet man tik ļoti negribējās kaut kur braukt. Tie visi cilvēku skatieni. Bet ieskaidrot to Danielan bija nereāli. Jau pēc brīža mēs bijām viņa mašīnā un braucām uz centra pusi. Šodien ir sestdiena, uz nekādu dzeršanas vietu mēs gan jau nebraucam. " Kur tu mani ved? " - nenocietusies jautāju. " Uz brīnumzemi. " Un atkal viņa viltīgais smaids.