"Pavasari, pavasari. Sildi mani saviem saules stariem, tikai neļauj pielidot odu bariem." pie sevis dungoja maza meitenīte, kas lasīja pirmos sniegpulkstenīšus, kas saziedējušas dārzā. Mazā meitenīte dzīvoja salīdzinoši nomaļā lauku mājā ar vecākiem un vecvecākiem. Māja pirmajā mirklī šķita pavisam parasta lauku mājele - neliela mājiņa, pagalms, kura aug puķes, dārzeņi, augļu koki un ogu krūmi, skraida suns un kaķi, šķūnī stāv malka un kūtī dzīvo pāris vistas. Vienīgais dīvainais šajā mājiņā ir tas, ka katru gadu šeit uzzied sarkani sniegpulkstenīši. Tumsi, pat asinssarkani sniegpulkstenīši. Neviens nezinaja skaidrot, kā tas nākās.
Par to aizdomājās arī, kāds ceļinieks, kurš gāja gar lauku mājas sētu un ievēroja mazo meitenīti, kura dungodama par pavasari lasīja asinssarkanos ziedus. Ceļinieks pasauca meitenīti, lai apjautātos, kas tie par ziediem, jo neticēja, ka tie varētu būt sniegpulkstenīši. Mazā meitenīte pieskrēja un no savas sētas puses paskaidroja, ka tie ir sniegpulkstenīsi un tādi te izaug jau kādu ceturto gadu no vietas. Ceļinieks paprasīja vai meitenīte varētu viņam, kādu uzdāvināt - pats viņš dzīvo tumšā dzīvoklī, būs vismaz kāds prieciņš. Meitenīte aizskrēja, salasīja puķītes un nostājās pie sētas, lai atdotu puķītes ceļiniekam. Ceļinieks pārliecās pār sētu, lai tās paņemtu un pēkšņi viņam palika tik slikti ar sirdi, ka sabruka turpat uz sētas.
Vecāki pārrodoties mājās no darba ciematā atrada meitenīti spēlējamies ar sniegpulkstenīšiem. Tutpat aiz mājas viņi redzēja guļošu vīru. mamma prasīja meitenītei:"Atkal, jau?" Meitenīte smaidīdama atbildēja:"Bet, protams. Ja es tā nedarīšu mums nebūs šo smuko puķīšu."
