local-stats-pixel

Aizsniegt putnus |2.daļa4

 35  0

Nebiju domājusi, ka durvis aizcirtīsies ar tādu blīkšķi. Pieplaku koridora sienai un gaidīju. Gaitenī neparādījās neviena dzīva dvēsele. Tātad tēvs vēl nav mājās, atviegloti nopūšos. Vismaz šodien es tikšu cauri sveikā. Novelku savas kedas un ielieku apavu plauktā blakus citiem novalkātajiem apaviem. Pirms iet tālāk, ieskatos spogulī, uz labās rokas vēljoprojām redzams zilums, aizsedzu to ar jakas piedurkni. Ar matu šķipsnu nosedzu arī apsārtumu uz labā vaiga.

Virzos pa koridoru uz savu istabu. Māsas istabas durvis ir ciet, pieļauju domu, ka princese jau guļ. Kad ceru, ka mani neviens nav ievērojis, virtuves durvīs parādās māte. Viņas piere ir saraukta, acīs saskatu dusmas, nav šaubu- atkal viņu pievīlu. Sajūtos, kā pavisam draņķīga meita. Kaut gan ne man būtu jājūtas slikti, bet viņai. Ja vien viņa zinātu... Viņai nav spēka man kārtējo reizi ko pārmest. Nopūtusies viņa atgriežas virtuvē un sparīgi turpina taisīt savu tēju. Kā man riebjas zāļu tējas, uz galda pamanu arī cepumu trauku, bet atturos un aizgriežos. Lēniem un tikko dzirdamiem soļiem dodos uz savu istabu un aiztaisu durvis. Vismaz tās man nodrošina privātu telpu. Ieslēdzu gaismu, aizveru aizkarus un iekrītu savā mīkstajā gultā.

Sāku pārdomāt savus plānus rītdienai, beidzot pienākusi sestdiena un rīt nav jāiet uz mācībām. Vidusskolas telpas man ir šausmīgākā vieta, kur pavadīt savu ikdienu. Saskumstu par savu vientulību un ieslēdzu savu portatīvo datoru. Ieeju draugiem.lv un apskatu jaunumus, pēdējā laikā sociālie tīkli liekas arvien bezjēdzīgāki. Runā sadaļa kā vienmēr pilna ar dažādiem ierakstiem, tie mani neinteresē. Uzspiežu pāris sirsniņas draugu galerijās un ar to mana dižā sērfošana internetā beidzas. Palieku sēdēt krēslā pie nodzisuša ekrāna, klēpī ielien mana kaķene Mona. Neatceros kāpēc viņu tā nosaucu, kaķeni uzdāvināja manā desmitajā dzimšanas dienā, toreiz biju ļoti priecīga. Kaķene ir kā mana labākā draudzene, viņa vienmēr spēj nomierināt. Nosēžu ar Monu klēpī kādu stundu, tā gadās bieži, kad par kaut ko aizdomājos vai vienkārši jūtos nogurusi. Viņa guļ saritinājusies man klēpī un murrā.

Pārkārtojamies uz manu gultu, dzirdu kā mājās ierodas tēvs. Jūtu izsalkumu, bet neriskēju doties uz virtuvi. Negribu rādīties viņiem acīs, tā vietā izslēdzu gaismu un ielienu atpakaļ zem segas. Plakstiņi pēkšņi paliek smagi, roka vairs nespēj glaudīt kaķeni, tā noslīd uz segas. Samiegojusies jūtu, ka uz mani kāds skatās, nedaudz paveru acis un redzu kā tēvs aizver istabas durvis. Atviegloti uzelpoju, acīs saskrien asaras. Drīz vien Mona mani iemidzina ar savu kluso murrāšanu.


Vēršos pie tiem, kuriem ir interesanti lasīt. Man turpināt rakstīt no viņas skatapunkta vai no citas personas?

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Mazliet trūkst plūstamības. Pagaidām atgādina atskaites formu (kā jau lielākajai daļai stāstu spokos). 

Un vari mēģināt rakstīt no trešās personas skatapunkta, ja jau pati nevari izlemt vai pieminēt tikai galvenās varones domas.

Nezinu kā citi, bet es pilnīgi noteikti neesmu tagadnes formas fans. 

 3  0 atbildēt

Nu re, tagad sakāmā sāk palikt vairāk. 

Pirmkārt, man pašai personīgi nepatika tas, ka jau atkal ir tā depresīvā noskaņa. Es saprotu, stāstus nevar uzrakstīt par pilnīgi laimīgiem cilvēkiem, bet rakstīt tikai par skumjām? To visu varētu atdzīvināt ar spēcīgākām emocijām. Piemēram, kāpēc neuzrakstīt, ka kāds sīkums vai rīcība varoni kaitina? 

Tālāk, es īsti nesapratu, kas ir ar to tēvu. Viņa nevēlas viņu satikt, jo viņš varoni sit, vai? Vismaz uz tādām domām mani uzvedināja tas teikums par zilumiem un par to, kādu atvieglojumu viņā izraisa tēva prombūtne. 

Tomēr es varu teikt, ka ir labāk par krietnu daļu citu literatūras stāstu. Ceru, ka turpināsi un nepametīsi pusratā. emotion

 2  0 atbildēt