-Nu sveika, draudzenīt,- Imants smaidot apskāva mani.
-Man ir kas priekš Tevis,- viņš teica, pasniegdams man piecas sarkanas rozes.
-Oho, par ko tas?- es izbrīnīta vaicāju.
-Skaistai meitenei, skaisti ziedi. Aaa.. Un vēl šis,- viņš teica, pasniegdams man maisiņu. Tajā atradās Jāgermeister pudele un liela šokolādes tāfelīte. Jā, viņš zina, kā mani iepriecināt.
-Labi, ejam iekšā, man paliek auksti,- es teicu atvērdama mājas durvis.
-Nu, stāsti, kā Tev gāja šodien?- krāmēdama maisiņa saturu uz galda, es vaicāju.
-Kā jau parasti, tīrā trako māja darbā. Kad nevaktēju tos čīkstuļus, tā viņi sēž pīpēdami un neko nedara.-
-Nu traki, draugs. Parunāji ar priekšnieku?-
-Jā, pagaidām mums nav Tev ko piedāvāt, bet pēc mēneša atbrīvosies sekretāres vieta. Viņa mums dekrētā iet. Nu man žēl, ka tagad Tev neko nevaram piedāvāt.-
-Nu skaidrs, neko darīt. Rīt pameklēšu vēl ko, bet tagad gan atpūties, jo zinot Tevi, Tev mēnesi nav bijis nevienas brīvdienas,- es smiedamās noteicu.
-Nee, nemuldi, tikai divas nedēļas,- viņš smiedamies teica.
-Āksts. Labi, ko skatāmies? Pa teļuku nekas prātīgs neiet.-
-Nu, es novilku kaut kādu komēdiju. Nezinu, cik laba, bet vērtējums bija labs.-
Nu protams, kā vienmēr viņš ir padomājis par visu.
-Nu Tu man skaties, ja nebūs laba, dabūsi pa kaklu,- es smiedamās paņēmu flešatmiņu.
Ar acu kaktiņu es redzēju, kā viņš vēro katru manu kustību. Tas šķita dīvaini – viņš klusītēm sēž un tikai vēro mani. Parasti viņš sūkstās par darbu vai runā par jebko citu.
-Ko Tu šovakar tāds dīvains?-
-Es? Kādēļ dīvains, vienkārši noguris. Laikam vajag mazliet iemalkot,- viņš atbildēja, sniegdamies pēc pudeles.
-Nu tad par Tevi, draudzenīt,- viņš piemiegdams ar aci iemalkoja krietnu malku no pudeles.
-Ņem,- viņš saviebdamies pasniedza man pudeli.
-Priekā.-
Šķita, ka šis dzēriens izdedzina visas iekšas, bet bonusā nāca patīkami sildoša sajūta.
-Nu, sākam skatīties filmu vai iesim vēl pārpīpēt?- es vaicāju.
-Sākam skatīties, pīpēsim pēc tam,- Imants iekārtodamies dīvānā atbildēja.
-Nu labi, a nu ka bīdi savu dibenu!- es viņu bikstīdama no viena sāna teicu.
Filma patiešām bija laba, kārtējais rēcamais gabals. Mūsu pudele tukšojās diezgan ātri, šķita Imants arī bija kļuvis atvērtāks. Tikai pēc kāda laiciņa es biju pamanījusi, ka atrodos viņa apskāvienos.
-Nu ko, uzliekam pauzi un ejam pīpot?- es, palūkodamās uz viņu, vaicāju.
-Nu labi, bet ir viena lieta, ko es gribu izdarīt,- viņš atbildēja, ievilkdams mani atpakaļ dīvānā.
Es ar manāmu neizpratni lūkojos viņā. Kas tad nu, atkal izdomājis mani kutināt vai matus bužināt? Dažkārt tas, kā mēs uzvedamies ir smieklīgi. Bakstam, bužinām, kutinām viens otru, kā mazi bērni. Nu bet tā ir tā mūsu attiecību odziņa. Ar nevienu citu es nekad ko tādu nevarētu atļauties.
-Kas ir? Ko Tu…- viņš pārtrauca mani, piespiezdams savas lūpas pie manējām. Kas pie velna notiek?
-Imi, ko Tu dari?- es atrāvusies no viņa ar dziļu neizpratni vaicāju.
-Kušš,- viņš turpināja savu iesākto, tikai šoreiz viņa roka jau atradās uz manām krūtīm. Un es arī vairāk pretenzijas necēlu. Es ļāvos katram viņa skūpstam un pieskārienam. Uz mirklīti šķietami atjēgusies no visa es spēju vien nodomāt, ka tas labi nebeigsies, bet viņš atkal mani ievilka savā valdzinājumā.
-Emīlij, es gribu Tevi,- viņš klusītēm iečukstēja man ausī. Kas gan mani varētu atturēt? Neviens.
