Sveiki visiem! Piedodiet, ka tik ilgi biju pazudusi, man iestājās fantāzijas trūkums, bet nu esmu atpakaļ ar jaunu daļu.
Ceru, ka jums patiks, jauku lasīšanu :)
7.nodaļa
Atvieglojums pāršalc manu ķermeni, kad saprotu, ka tie nav viņi. Tas ir kāds vecs pārītis ar sēņu groziem rokās. Bailes pazūd kā nebijušas un grasos viņiem ko teikt, bet ķermeni pāršalc sāpes un es saraujos kamoliņā. Tad es atslēdzos...
Atverot acis saprotu, ka esmu kādā meža mājiņā, jo pa istabas logu redzu kokus. Esmu ietīstīta piecās segās, bet vienalga man ir zosāda. Nesaprotu, kā es šeit nokļuvu. Pēc brīža istabā ienāk veca sieviņa
-Sveika mīļā, redzu, ka esi pamodusies. Mani sauc Magdalēna un es ar savu vīru Arnoldu, mēs tevi atradām mežā pirms trīs dienām. Lūdzu, pastāsti, kā tu te nokļuvi?- viņas balss bija tik mierīga un plūstoša, tā tik ļoti atgādināja vecmāmiņas balsi, ka man palika skumji. Pati nesaprotu, kā tas notika, bet uzsāku savu stāstu. Ar nopūtu pastāstīju par ciemu, ugunsgŗēku, par visu novēršanos no manis un tad par nolaupīšanu abiem vīriešiem, par Ēriku un Sāru stāstot manās acīs ieplūst sāļas asaras. Tad pastāstīju, kā aizbēgu un kāpēc gulēju mežā.
-Lūk, Magdalēna tāds ir mans stāsts.-klusi nočukstu neskatoties večiņas acīs.
-Ak, tu mazā meitene...Ko tik tu neesi pārdzīvojusi, nekas tagad viss būs labi mazā.- viņa apsēžas uz gultas malas un pastiepj man pretī rokas. Nepretojos un apskauju viņu. Degunā iesitas vecuma aromāts, bet es tikai vairāk piekļaujos sievietei, jo tas man beidzot atgādina, kas ir īsta mīlestība. Pēc tam kad viņa palaida mani vaļā es atkal atgūlos un iemigu.
***
-Nina, mīļā varbūt labāk neej.- Magdalēna manī skatās ar asarām acīs.
-Man ir jāiet, es vēlos paņem savas mantas un atstāt vēstuli vecākiem.- saku balsij viegli trīcot. Noskūpstu Magdalēnu uz vaiga un apskauju Arnoldu. Tad atveru durvis un izeju vēsajā mežā. Var redzēt, ka tuvojas ziema, jo gaiss kļūst stindzinošs. Ejot pa mežu skatos kartē, kurā iezīmēts maršruts uz ciemu. Pēc kādas stundas kad esmu pārkarsusi un aizelsusies es ieraugu pazīstamās mājas. Izvēlējos šo laiku, jo visi noteikti strādās tāpēc nemanāmi varēšu ielavīties mājā. Verot vaļā pazīstamās koka durvis sajūtu nemieru. Neskatoties apkārt metos uz savu istabu. Tā izstās tāda pati tikai visam pāri klājas maza putekļu kārtiņa. Sirds sažņaudzas saprotot, ka vecāku uzvedībā nekas nav mainījies. Piekrāmēju pilnu somu ar savām drēbēm un ielieku dažas sev mīļas lietas. Tad paņemu lapu un uzrakstu vēstuli vecākiem. Tajā rakstu, ka pametu šo vietu uz visiem laikiem, jo negribu turpināt bojāt viņu dzīvi. Lapu ar visu pildspalvu nolieku uz virtuves galda. Tad paņemu telefonu un pazvanu uz vienu numuru atstājot ziņu. Pēc tam izmetos ārā no mājas un skrienu atpakaļ mežā. Nebiju pamanījusi, ka jau paliek tumšs tāpēc paātrināju tempu. Pēc brīža attapos pamestajā parkā un apsēdos uz vienīgā veselā soliņa un sāku gaidīt. Nez vai viņš ir noklausījies manu ziņu... Tā kādu laiku domāju līdz izdzirdēju kādu nākam. Paskatījos uz to pusi un pasmaidīju. Tur klusi lamādamies caur brikšņiem lauzās viņš – Ēriks...
