local-stats-pixel fb-conv-api

Aizmirstā(4)0

5.nodaļa

Kad atveru acis mani pārņem viegluma sajūta. Guļu savā gultā un tukšajā istabā. Man no rokas stiepjas caurulītes, kas pilnas ar kādu šķidrumu. Caurulītes ved pie statīva ar maisiņu un vēl vairāk šķidruma tajā. Uz krekla man ir pārvilkt jaciņa, laikam lai es nesalstu. Tad mani atkal pārņem smaguma sajūta un es iemiegu. Ik pa laikam pamostos, bet uzreiz aizmiegu. Bet šoreiz kad pamostos miegs vairs nenāk. Vienā brīdī mana sirds sāk neprātīgi dauzīties un es neprātā knibinu ārā adatas, ka s ievadītas vēnā. Kad tās beidzot izvelku no rokas sāk tecēt asinis. Nepievēršot tām uzmanību pielecu ārā no gultas un tūlīt pat to nožēloju. Man neprātīgi noreibst galva un nākas piesēst uz gultas malas. Nezinu kāpēc, bet mani pārņem neprāts un saprotu, ka man ir laiks bēgt prom. Bet esmu ieslēgta otrā stāva istabā un man nav iespēju tikt ārā. Vienīgā iespēja ir logs... Trīcošām kājām pieeju pie loga un nopūšos. Labi, ka drīz iestāsies vakars. Ieņurcu roku jaciņā un neizlēmīgi paceļu to. Tad saņemos un no visa spēka triecu to pret stiklu. Lidojošās stikla šķembas mani saskrāpē. Ko līdz logs ir izsists, es ātri kāpju pa to ārā. Uzsēžos uz palodzes un strauji ievelkot elpu lecu...sāpīgi atsitos pret zemi. Par laimi tur nav stiklu un ir izaugusi gara zāle, kas mazliet mazināja triecienu. Pieslienos kājās un sāku skriet. Pati nemanot pēc brīža esmu pie meža. Šajā mežā nekad neesmu gājusi, jo man bija ļoti bail. Ciemā agrāk runāja, ka te dzīvojot lāči, vilki un citi plēsoņas. Tomēr šoreiz man neatliek nekas cits, kā vien skriet tajā iekšā. Pēc krietna laiciņa man nākas apstāties, jo vairs nevaru paskriet. Ribas sāp un kaut kas sāpīgi duras plaušās. Tikai tad kad atspiežos pret nokritušu zaru saprotu cik nogurusi esmu. Kājas pašas saļimst un es noslīdu zemē. Nespēju pārstāt elsot, pēkšņi mani pārņem sajūta, ka nomiršu. Kā es no šejienes tikšu laikā? Rokas trīc tik pat stipri kā kājas, bet es pieceļos un turpinu ceļu ejot. Mežs ir iegrimis pilnīgā klusumā, liekas, ka tas ir iegrimis ilgās pēc nezināmā, vienīgais ko dzirdu ir mani soļi un spēcīgie sirdspuksti. Vēders ir savilcies kamolā un saprotu, cik izsalkusi patiesībā esmu. Un ūdens...kā man gribas dzert. Mute ir sausa un liekas, ka mēles vietā ir smilšpapīrs. Pat siekalas ir pavisam maz un man nepietiek spēka tās norīt. Tikai tagad mani lēni pārņem apziņa, ka esmu izbēgusi. Prieks, kas mani lēnām sāka pārņemt tūlīt pat izgaist, jo saprotu, ka tik pat labi mani atkal var atrast...

***

Kad mežu pārņem tumsa pārbīstos vēl vairāk. Tagad, kad te slapstās ēnas un meža zvēri cenšos iet pēc iespējas klusāk un uzmanīgāk. Liekas, ka naktī mežs atdzīvojas. Apkārt skan putnu dziesmas un kukaiņu skaņas. Ik pa brīdim dzirdu, ka kāds meža zvērs manis iztraucēts skrien prom. Paveros uz debesīm un mana elpa aizcērtas. Zvaigznes...tik daudz zvaigžņu. Pati nemanot atguļos uz vēsās sūnu klātās zemes un veros zvaigznēs. Liekas, ka debesis ir pilnas ar miljardiem zvaigžņu. Nekam vairs nepievēršu uzmanību ne izsalkumam un slāpēm, ne aukstumam, ne apziņai kas slēpjas sirds dziļumā un saka kam mani kāds vēro, to visu pārspēj zvaigznes.Tiklīdz ieraugu vienu krītošo zvaigzni, tā ievēlos vēlēšanos...kaut mana ģimene un Ēriks man spētu piedot... Zvaigznēs skatoties pirmo reizi apjaušu cik ļoti man pietrūkst manas bijušās dzīves... tad viss bija tik jauki un skaisti. Tad man bija vecāki un Ēriks. Bet varu saderēt, ka tagad viņiem par mani ir nospļauties. Ar sāpošu sirdi un sajūtu, ka mana dzīve ir iztukšota un beigusies, jo tai vairs nav jēgas, tā, pat kā man vairs nav jēgas dzīvot es skatos zvaigznēs līdz iemiegu...

28 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000