local-stats-pixel

Aizmiršanās (15)2

29 0

14.

II DAĻA - EIFORIJA

-=-

15.

-=-

Ja kāds pirms gada būtu man teicis, ka es satikšos ar indie mūziķi, es būtu skaļi smējusies. Tas nebija iespējams. Es, Karlīna Givensa, un indie uzlecošā zvaigzne Detlefs Vestviks? Vai tu joko?

Taču tā arī notika.

Ak, Dievs! Tā arī notika!

Bija silts aprīļa sākums. Bija iestājies pavasaris. Es baudīju sauli savas istabas balkonā un lūkojos uz dzidri zilajām debesīm, kamēr siltie saules stari mani sildīja. Ērika virtuvē mums taisīja mimosas. Detlefs man uz telefona sūtīja savus selfijus no Vācijas. Viņš ar grupu bija devies mazā Eiropas turnejā. Bet jau nākamnedēļ viņi būs atpakaļ Lielbritānijā. Nespēju vien sagaidīt Detlefu atpakaļ, jo biju pēc viņa traki noilgojusies.

Mana dzīve šķita kā sapnis pēdējo trīs mēnešu laikā.

Es burtiski staroju katru dienu. Darbā to bieži uzsvēra kolēģes un klienti. “Paskat, tik, mūsu drūma Karlīna staro.”

“Dzīve ir skaista, Marija!” Es to neskaitāmas reizes atgādināju Marijai, savai kolēģei, ik reizi, kad mums bija kopīgā darba maiņa. Viņa tikai plati smaidīja un piekrītoši māja ar galvu.

Dzīve bija kļuvusi par sapni. Un viss šķita ļoti labi. Pat lieliski. Man bija bail skaļi citiem atzīt, ka patiešām jutos lieliski.

“Mimosas dīvām skaistām lēdijām!” Ērika iesaucās, kad uznāca uz mana balkona. Es viņai atbildēju ar skaļu izsaucienu. Abas sākām smieties un saskandinājām šampanieša glāzes.

“Es šorīt aizsūtīju darba pieteikumu uz Drew’s Connection. Man tā trīcēja visas iekšas.” Ērika man sāka stāstīt, kad iekārtojās otrā sauļošanās krēslā. Drew’s Connection bija ļoti nopietna IT firma Londonā. Un tieši viņi meklēja labu, advancētu Web mārketinga un SEO speciālistu. Un tieši tā bija Ērika.

“Viņi tev atzvanīs. Tici man. Un ja nē, tad viņi ir zaudētāji!” Es sacīju Ērikai, kamēr viņa man plati smaidīja atpakaļ.

“Par nākotni!” Ērika iesaucās, paceļot šampanieša glāzi. Es piebiedrojos, paceļot savu glāzi un iedzerot malku no tās.

Nākotne bija miglā tītā, bet mums jau bija vēl daudz laika un tūkstošiem dažādu iespēju.

-=-

Pirmdienas rītā ar trīcošu sirdi sēdēju Hītrovas lidostā un gaidīju, kad lidmašīna ar Detlefu un viņa grupu piezemēsies. Biju uzvilkusi kleitiņu, kas Detlefam ļoti patika. Caur Whatsapp sarakstījos ar Ēriku un Margo. Abas bija darbā, kamēr man bija brīvdiena. Ērika prasīja, lai ļoti mīļi pasveicinu Stīvenu, kamēr Margo vēlējās, lai sabučoju visus puišus no viņas.

Kad ekrānā parādījās, ka lidmašīna no Vācijas ir atlidojusi, es satraukti sāku dīdīties savā krēslā. Nevarēju sagaidīt, kad beidzot varēšu apsaukt Detlefu. Naktīs jau tā slikti gulēju, jo biju traki pieradusi pie Detlefa klātesamības.

Kad atvērās automātiskās durvis, kas šķīra viesu uzgaidāmo lidostas daļu no lidostas pasažieriem, es strauji ievilku elpu un, saķerdama savu somiņu, skrēju ātriem soļiem pretī Detlefam, kurš jau bija nometis savu mugursomu uz zemes un gaidīja mani ar plati atplestām rokām.

Ieskrienot viņa skavās, es dziļi ieelpoju Detlefa aromātu. Tā bija kā lieliska atgriešanās mājās pēc ilga ārzemju ceļojuma. Visas krāsas un smaržas kļuva izteiktākas. “Man tevis tik ļoti pietrūka.”

“Man tevis arī, mazā.” Detelfs atbildēja un es gandrīz apraudājos, jo sapratu, cik ļoti viņš man bija pietrūcis. Nespēju noticēt, ka biju kļuvusi tik atkarīga no viņa. Viņš bija kā mans nikotīns un morfīns vienā vienībā.

“Sveika, Karlīna!” Stīvens man plati uzsmaidīja, kad atkāpos no Detlefa skavām. Ātri samīļoju Stīvenu un pasveicināju viņu no Ērikas.

“Ērika gaida tavu ziņu, ka esiet nolaidušies.”

“Jau viņai aizsūtīju.” Stīvens man piemiedza ar aci un es priecīgi uzsmaidīju. Ērika jau sen bija pelnījusi tik sasodīti foršu puisi.

Sasveicinājos ar pārējiem grupas dalībniekiem un kopā gājām uz lidostas izeju, kur mūs gaidīja Uber busiņš.

Apsēdos blakus Detlefam un iekārtojos viņa skavās. Visa brauciena laikā puiši runāja par tūri un cītīgi viens otru centās pārsaukt ar labākajām atmiņām no turnejas.

Detlefs maigi glāstīja manu plecu un es nedaudz iemigu. Puisis mani pamodināja pie mūsu dzīvojamās ēkas. Atsveicinājāmies no mūsu draugiem, izņēmām no bagāžnieka Detlefa mugursomu ar viņa koferiem un ģitāru, un gājām uz ēku. Liftā Detlefs neļāva man braukt uz sava un Ērikas dzīvokļa stāvu, bet gan uzstājīgi nospieda tikai sava dzīvokļa stāva pogu.

“Tik ļoti esi sailgojies pēc manas kompānijas?”

Detlefs mani apķēra aiz pleciem un sāka skūpstīt manu kaklu. Es sāku skaļi smieties, bet ļāvos Detlefa neparedzamām darbībām.

“Esmu drausmīgi sailgojies pēc tevis.”

“Lieliski, vismaz tajā mums nav domstarpību.”

Detlefs iesmējās un stūma mani ārā no lifta, kad apstājāmies viņa stāvā. Viņš ātri atslēdza sava dzīvokļa durvis un mēs laimīgi novietojām smagos koferus koridorā. Neviļus pamanīju, ka Ādama nav dzīvoklī, kad novietoju savu āra jaku skapī. Pēdējā laikā diezgan reti viņu satiku pie Detlefa. Detlefs stāstīja, ka dzīvokļa biedram ir uzradies jauna piepelnīšanās iespēja Liverpūlē, tāpēc viņam nav laika atbraukt līdz Londonai.

Detlefs iegāja virtuvē un es viņam sekoju kā maziņš kucēns. Nespēju pārstāt pieskarties Detlefam. “Tēju vēlies?"

“Nē, vēlos tevi.” Burtiski atbildēju un Detlefs uzjautrināti uz mani palūkojās.

“Tu esi vienreizēja.”

“Tikai ļoti noilgojusies pēc tevis.” Atbildēju un ļāvu Detlefam sevi cieši apskaut.

“No sākuma gan ieejam siltā dušā.”

“Sarunāts.” Sacīju un sajutos kā Vinnijs Pūks, kurš ticis pie sava medus poda. Detlefs bija mans medus pods. Smieklīgi. To arī sacīju viņam, uz ko viņš atbildēja ar smiekliem un mīļiem skūpstiem.

-=-

16.

29 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt