local-stats-pixel

Aiz kalniem #162

 57  0

Liktenis ir tāda smieklīga lieta. Tam patīk spēlēties ar mūsu domām, rotaļāties ar uzskatiem un beigās ļaud do.āt, ka visu šo laiku esi bijis tāds stulbenis. Bet liktenim patīk viena konkrēta darbība. Tam patīk redzēt tavu seju, kad esi sagrauts. Tam labpatīk noskatīties tieši to mirkli, kad saproti- nu ir viss sagājis dēlī.
Vai to domāja Everits stāvot baltajā zālē ar Arfas gaidošo skatienu piekaltu viņam. Laikam to mēs nekad neuzzināsim, bet tas, ko mēs zinam ir tas, ko viņš atbildēja.
-Tu zini, kā man patīk paspēlēties. Vispirms es nogalināšu visus viņas draugus,- skūpsts uz viena bālā vaiga- tad ģimeni- skūpsts uz otra- un tad viņu pašu. Vai tu to negribi redzēt?- Everits nespēja domāt par viņas nāvi. Viņš negribēja iedomāties to, ka Vivianas lazurīta krāsas acis apdzistu. Viņas lūpas nekad nedrīkstēja zaudēt siltumu.
Bet viss, ko puiša acis atklāja bija tas, ko Arfa gribēja redzēt. Visvarenās Dievu sūtnes acīs novirmoja aizdomīga dzirksts, bet viņa neko neteica. -Labi. Bet lai līdz jaunam pilnmēnesim tas būtu izdarīts.- un pievilkusi Everitu klāt viņa maigi uzspieda savas ledusaukstās lūpas viņējām. Puisim likās, ka Arfas baltie mati, kuri tik maigi krita uz viņa krūtīm, viņu pātago, ka slaidie pirksti, kuri ievijušies viņa matos, puisi smacē, bet viss, ko viņš spēja darīt bija pievilkt viņu sev tuvāk klāt un ļauties. Ja viņš labi nenospēlēs savu lomu šajā teātrī, mirs viņi visi.
Ceļš cauri mežam vilkās gausi. Tieši tik gausi, lai Everits izklades pēc vien mainītu veidolu. Vienubrīd puisis vienkārši sadalījās pa atomiem un kad tie sastājās savās vietās, gaisā uzlidoja piekūns.
Brūnās spalvas sapurinājis tas klusi laidās cauri ēnu pilnajam mežam. Koki klusi līgojās kā mierīga jūra, kā kviešu lauks. Tikko izspraukušās bija arīblapas, kuras no sākuma vārgi, bet ar katru dienu aizvien uzstājīgāk kļuva lielākas un turējās pretī vējam, kurš nesa piekūnu.
Vējš dziedāja savādi pazīstamu un pirmatnīgu dziesmu pasaulei, un putns labprāt pievienojās. Tie kopā izdziedāja stāstu. Pas pasauli pilnu ar nebeidzamiem brīnumiem. Par Dēmoniem un Sargātājiem, par Masu un Mesu, Par raganām un Dieviem. Un piekūna sauciens atbalsojās pāri mežu galiem.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Kad nākamā?
 0  0 atbildēt