Aiz kalniem #16

Trešdiena, 12. Maijs.
Mīļā Dienasgrāmata!
Man ir bail.
Kāpēc es tā uzrakstīju? Ai, nezinu. Viss taču ir ideāli! Man ir Artūrs, superīgi draugi. Esmu skolas karaliene! Man ne no kā nevajadzētu baidīties. Un tomēr reizēm uznāk tāda dīvaina sajūta. Itkā kāds mani vērotu.
No šīs sajūtas es arī pamodos. Laikam jau Tev būtu jāzin, ka ir seši no rīta un man nevajadzētu celties vēl stundu. Es biju diezgan satraukusies arī dēļ sapņa. Varbūt vajadzēja rakstīt- murga, bet es vairs neatceros, kāds tas bija.
Šodien pēc stundām man un pārējai pasākumu sagatavošanas komitejai būs jāgatavojas divpadsmito klašu izlaidumam. Visi gaida no manis idejas. Un par laimi man tādas ir.

Viviāna beidza rakstīt un ielika pildspalvu lapu savienojumā. Aizvērusi grāmatiņu, viņa to ielika aiz gleznas pie gultas. Glezna bija liela kā rakstāmgalds un tajā bija attēlotas rudzupuķes. Meitene atgriezās savā vietā uz polsterētās palodzes. Vēl reizi pārlaizdama acis labi koptajam pagalmam, lai pārliecinātos, vai tiešām neviens viņu nevēro, viņa klusi atvēra gaišā koka skapja durvis un uz vilka tumšas džinsenes un gaišu, plandošu krekliņu. Pēc tam Viviāna nolavījās lejā pa kāpnēm uz virtuves pusi. Aši uzmetusi skatu izgaismotajam elektroniskajam pulkstenim uz akmens letes. Vēl pusstunda, līdz kāds modīsies, viņa nodomāja un paņēmusi nedaudz pavecu banānu meitene devās uz ārdurvju pusi. Kāda jēga gaidīt, ka kāds modīsies? Viņa pirms iešanas vēl paspēja uzrakstīt zīmīti vecākiem uzraut kājās apavus un uzmest plecā somu. Šodien Viviāna dosies uz skolu ar kājām.
Dzestrais rīta gaiss iesitās meitenes nāsīs un viņa uz mirkli apstājās lai ar to aprastu. Pār muguru pārskrēja salti drebuļi, jo lūk, tur tā jau bija. Sajūta.
Meitene vēlreiz aplaida skatu tuvākajai apkārtnei. Nevienas dzīvas dvēseles, ja neskaita to cilvēku mašinas, kuriem darbs sākas agrāk nekā citiem. Debesīs karājās tikai pāris sīku mākonīšu, un jau uzlekusī saule tiem spīdēja dauri, pielejot Kingsbridžu ar zeltainu gaismu. Viviana nespēja ilgi stāvēt uz vietas, nemierīgais gars viņu dzina uz priekšu. Meitene sakrustoja rokas uz krūtīm un ar viegliem soļiem devās uz skolas pusi.
Ceļš veda cauri Kingsbridžas parkam, kurš tika celts astoņpadsmitajā gadsimtā. Tajā valdīja karalisks motīvs, kas labi saskanēja ar majestātiskajiem kokiem, kas slējās parkā. Zaļais zemes pleķītis bija nedaudz nolaists, bet visādi citādi skaistākā vieta visā pilsētā.
Viviāna bieži šeit nāca kā maza meitene. Es pat nezināju, cik ilgi te neesmu bijusi! Viņa nodomāja sperdama soli cauri arkveida vārtiem, kas noslēdza parka teritoriju no pārējās pilsētas. Meitene nodrebijājās. Dīvainā sajūta mācās virsū ar jaunu spēku. Kas ar mani notiek, Viviana nodomāja un nokratīja šo sajūtu no sevis kā slapjš suns, un pati sev nosolījusies, ka neļausies šādām muļķībām, viņa devās tālāk ar jaunu sparu.

Vai turpināt?