Ejot pa galvā jaucās vairākas ainiņas par to, kas notiek Johana istabā. Bet visvairāk man bija bail par to, ka Glorijai ir iepaticies Johans. Kaut gan viņš visas meitenes tikai izmanto. Domas mani aizveda jau pie durvīm, es atvēru tās un ieraudzīju Gloriju guļam uz zemes ar galvā iešautu lodi. Nemanīju nekur Johanu, tāpēc steidzos pie meitenes, lai gan nebiju īsti tik tuvs viņai, tomēr man uzreiz acīs sariesās asaras, jo šī meitene bija vienīgā cerība uzzināt par liecību. Kāpēc viņa savai māsai bija likusi nodot mani un pati to nespēja. Es saņēmu meitenes nejūtīgo roku un jutu, ka tā ir pavisam ledaina, tātad viņu nogalināja jau sen, bet, kam viņas nāve būtu vajadzīga. Es tā domājot pavisam aizmirsu aizvērt durvis, jo, ja kāds mani pamanīs pie meitenes vairs jau nejūtīgā ķermeņa, visi domās, ka es viņu nogalināju. Tāpēc piesteidzos un aizvēru durvis, pie reizes vēl pārliecinājos vai apkārt nav neviena cilvēka. Un kā par brīnumu koridors kurš veda uz Johana istabu bija tukšs. Es nu jau vairs nenoliecos pie meitenes, bet tagad meklēju visapkārt kādu pavedienu, kas man dotu kādu zīmi par to vai tā bija slepkavība. Apkārt nevienu ieroci nomestu neredzēju, tātad tā nebija pašnāvība. Bet asinis arī nebija nekur izlijušas, tās bija tikai uz grīdas pie meitenes, it kā viņa būtu gulējusi zemē, kad notika šāviens. Es zinu, ka, tas, ko es pašlaik daru nav pareizi, jo man bija jāizsauc policija, lai viņi šeit visu izmeklē, bet es nezinu, kāpēc man bija tāda pārliecība, ka es šajā visā atkal varu būt iesaistīts. Tāpēc izlēmu pirms policijas izsaukšanas doties prom un izsaukt policiju, kad būšu aizlaidies.
Mani no pārdomām iztraucēja klauvējiens pie durvīm. ‘’Šeit kāds ir ,Glorija, Man gribas iet prom ballīte ir izgāšanās.’’ Tieši tā man vēl trūka, lai Glorijas māsa mani šeit sastaptu, tad cietumā man nāksies sēdēt viennozīmīgi. Es izlēmu neatbildēt un labāk censties atrast ceļu, kā man izkļūt ārā no situācijas, tāpēc protams pirmā doma, kas man iešāvās prātā bija izrāpšanās pa logu. Es piegāju pie loga, tur bija balkons, atvēru balkona durvis un noliecos pāri margai, attālums no balkona līdz zemei bija kādi pieci metri. Tāpēc izlēmu pārkāpt pāri balkona malai un cik vien varu ar rokām pieturēdamies noliekties uz leju, turoties pie balkona apakšas. Es nolecu, kritiens nebija sāpīgs, jo pats esmu garš, tādēļ no pieciem metriem palika tikai trīs. Kad nolecu no balkona augšas izdzirdēju spalgu kliedzienu, tātad Glorijas māsa ieraudzīja līķi. Man vairs nebija laika palikt bija jāskrien, jo balkona durvis palika vaļā. Tāpēc es skrēju uz savām mējām cik vien ātri spēju, līdz neizdzirdēju skaļu kāda vīrieša balsi, kas man skrēja aizmugurē. ‘’Stāvi slepkava.’’ Bet es nemaz netaisījos apstāties, kaut gan es neesmu vainīgs, tomēr viss liecina pret mani. ‘’Ka tev saka stāvi, ja nevēlies nonākt aiz restēm.’’ Es izvēlējos apstāties, bet ne jau tāpēc, ka man tā lika, bet gan tāpēc, ka man nav jābaidās no šī vīrieša, jo, ja man viņš liktu iet līdzi ar vienu manu sitienu viņš būtu gar zemi, jo tomēr bokss man ir devis priekšrocību, gan veiklībā ,gan spēkā.
Es vēl neapgriezos, es nogaidīju līdz vīrietis bija gandrīz nonācis man aiz muguras, to varēja dzirdēt pēc viņa soļiem. Un tad es viņam negaidot apgriezos un pat neskatoties, kas viņš ir veltīju kārtīgu kreiso āķi viņam tieši sejā. Viņš to noteikti nebija gaidījis, tāpēc nokrita zemē un neizskatījās, ka tik drīz viņš piecelsies. ‘’Vecīt nemaz nemēģini man sekot savādāk dabūsi divkārtīgi.’’ Es Piegājis viņam tuvāk teicu. Viņš izskatījās diezgan nelāgi puse sejas bija noklāta ar asinīm, bet pats viņš vainīgs, nevajag man sekot. ‘’Nē pagaidi, es tev ļaunu nevēlu…..’’ Viņš izklepoja asinis. ‘’Tev jāseko man līdzi, jo mums vairs nav laika drīz ieradīsies kruķi.’’ Vīrietis vārgā balsī noteica un cēlās kājās, es īsti nesaprotu, vai viņš tiešām man grib palīdzēt, vai izliekas un īstenībā pats ir no policijas. Bet es izvēlējos viņam palīdzēt piecelties un sekot. ‘’ Es noliku savu furgonu tieši te aiz krūmiem, sēdies pie stūres es tev teikšu, kur braukt.’’ Es iesēdināju vīrieti blakussēdētāja pusē un devos uz vadītāja vietu. Pie reizes ejot uz vadītāja vietu, kārtīgi nopētīju furgonu. Tas bija tumši zilas krāsas furgons un mašīnas numura zīme bija nosmērēta ar krāsu, vai ar kaut ko netīru, jo tā nebija saredzama. Man sāka parādīties nojauta, ka es iekāpjot mašīnā varu zaudēt savu dzīvību, bet nu vairs atpakaļ ceļa nav man jāuzzina, kas nogalināja Gloriju. Iekāpis pie stūres es iedarbināju mašīnu un sāku braukt. ‘’Vecīt kamēr būsi manā uzraudzībā tu ar saviem paņēmieniem neizrādies, ceru, ka man nebūs deguna lūzums.’’ Vīrietis bija jau atguvies un pat jokoja. ‘’Kas tu tāds esi un starp citu es nenogalināju Gloriju.’’ Izlēmu uzsākt ātrāk sarunu par slepkavību. ‘’Man vārds ir Jojo, tā mani sauc visi, tev arī to ieteiktu.’’ Interesants vārds, es laikam tiešām esmu iekāpis noziedznieka mašīnā, turklāt vēl brīvprātīgi. ‘’Un, kas ar slepkavību Jojo?’’ Es sapratu, ka iepriekš viņš izvairījās atbildēt tāpēc turpināju izjautāt. ‘’Šeit nogriezies pa kreisi,’’ Jojo piekodināja. ‘’Es nogalināju Gloriju.’’ Es to izdzirdot tikai apstiprināju savas aizdomas, jo tā man jau likās, ka viņš ir slepkava. ‘’Uz kurieni mēs braucam un kāpēc tu viņu nogalināji?’’ Es turpināju savu izjautāšanu. ‘’Mēs braucam pie bosa, no šodienas tu arī strādāsi pie viņa un, ja iebildīsi nonāksi ķurķī, jo mēs zinām ,ka tu nogalināji savu māsu, Glorija arī strādāja pie mums, bet viņa centās uzzināt to, ko viņai nebija jāzina, tāpēc no viņas bija jāatbrīvojas.’’
-‘’Kāpēc tieši man vajag strādāt pie jums, es jau nemaz neko tādu neesmu izdarījis, katram dzīvē var gadīties kļūdas.’’
-‘’Tāpēc, ka es tā teicu sīkais, aizveries un brauc, pēc stundas jau būsim galā. ‘’ Vīrietis man uzbļāva. Lai, gan es nesapratu kā viņš mani var saukt par sīko, ja pats bija neliela auguma un vēl ar alus vēderiņu. Šis viss man sāka likt domāt par to vai es tiešām izdarīju pareizo izvēli.
Pēc stundas mēs bijām nonākuši jau kādā kluba pagrabā, kur man bija jāgaida, līdz mani pasauks, jo laikam viņiem tur notika kaut kāda apspriede. Sēžot pagrabā es sapratu, ka mana dzīve no šī mirkļa mainīsies, jo, kad mēs braucām vīrietis pateica, ka, ja es atgriezīšos mājās, vai centīšos sazināties ar ģimeni viņiem draudēs briesmas, jo neviens nevar uzzināt par šo vietu.
‘’Nāc iekšā,’’ kāda jauna sieviete mani aicināja. Es iegāju pavisam savādākā telpā nekā bija pagrabs. Šeit viss bija kā glaunā viesnīcā, kaut gan telpa bija maza. ‘’ Apsēdies, tu droši vien gaidi kādus paskaidrojumus, bet tādus šeit neviens tev nedos, tu no šī brīža strādāsi pie mani un, ja tu domā kāpēc tieši, tas esi tu, tad tas ir tāpēc, ka es tevi izvēlējos.’’ Kāds vīrietis, kas sēdēja pie galda, tas bija tāpēc, jo šī telpa pēc izkārtojuma atgādināja direktora kabinetu. ‘’Labi es strādāšu pie jums, bet, kas man ir jādara?’’ Es sapratu, ka skaidrāku informāciju vairs neiegūšu tāpēc jautāju vismaz par darba pienākumiem, jo uz to jau es varu vismaz uzzināt atbildi. ‘’Vispirms mums ir jāiepazīstas, mans vārds ir Filips, bet vari saukt par Filu.’’ Un, kas man tagad būtu jāsaka, prieks iepazīties Filip, jo prieka man nebija nekāda. ‘’ Rolands.’’
-‘’Tātad, Roland, tev būs jānogalina tie cilvēki kurus es tev likšu.’’ Viņš ar smaidu sejā tik vienkārši to pateica, ka man pat pārskrēja drebuļi, kā viņš var tik vienkārši runāt par nāvi.
‘’Un, ja es nevēlos nevienu nogalināt, tad, kas.’’ Es jutu, ka man no mugurpuses kāds tuvojas, bet es ātri uzlēcu no krēsla un raidīju šoreiz labo āķi, bet mana roka pilnībā tika apturēta, tā bija tā jaunā meitene, kā viņa spēja mani apturēt?
‘’Šī ir Ērika, viņa būs tava skolotāja, viņa ir spēcīgākā sieviete šeit un šobrīd arī vienīgā.’’ Viņš piecēlās no krēsla un vedināja mums dodies prom.
‘’Nāc tev nu jāiet es ierādīšu, tev tavu jauno māju.’’ Ērika paskaidroja un mēs devāmies prom. Man šodienai tiešām pārsteigumu jau bija par daudz, es biju gatavs iekrist gultā un atslēgties.
