Woohoo, vasara ir sākusies. Vakar bija pirmais jūnijs.
Ir pagājušas jau divas nedēļas kopš mēs ar Rihardu satiekaimies. Sākumā tā bija tikai maza draudzība, bet tagad jau mēs esam pāris. Protams ar Anastasijas palīdzību esmu nokārtojusi visus nepieciešamos eksāmenu un par skolu varu aizmirst uz trim mēnešiem. Mēs ar Anastasiju esam labākās draudzenes, kaut gan viņa ir vecāka par mani, bet tas nekas.
Un jā, mums ir bijis mans pirmais skūpsts tajā klusajā vietiņā aiz meža. Esmu laimīga ar Rihardu. Varam runāt par visu, mums nekas netraucē un neesam arī strīdējušies – esam kā radīti viens otram. Šodien nolēmām pastaigāties pa parku un pabarot putniņus.
-‘’ čau saulīt.’’ Rihards man zvanija tieši tad kad ēdu Katrīnas pagatavotās pankūkas
-‘’ čau, čau. ‘’ es mīļi sasveicinājos
-‘’ tad viss paliek kā runāts. Es pēc stundiņas būšu tev pakaļ?’’ viņš man velreiz pārjautāja vakar runāto
-‘’ bet protams. Nevaru sagaidīt’’ es pasmaidiju, atvadijos un noliku klausuli.
-‘’ paldies par gardajām brokastīm ‘’es pateicos Katrīnai un aizgāju uzmeklēt ko plānāku, jo ārā ir dedzinoša saule.
Ātri saklāju gultu un aiz laimes skaļi atverot skapi sāku vandīt plauktus. Atradu! Šorti, krekliņš, džemperis (ja nu kas) un kedas. Vel tikai atlika uztaisīt copīti un sakārtot somu.
Un pie durvīm jau zvana Rihards. Tik pat pievilcīgs kā tajā pirmajā reizē kad iezgājām ārā. Paķēru saulesbrilles, iedevu slapju buču mazajam brālītim uz pieres un mēs varējām doties. Aiztaisiju durvis un stipri apskāvu Rihardu, tam sekoja skūpsts.
Mēs pa ceļam uz parku satikām lielu pārsteigumu – Ralfu, Lauru un Diānu. Uzreiz atcerējos vecos labos laikus ar Diānu, bet esi stipra Agnes’! Nekāda Diāna! Es sevi klusībā uzmundrināju. Viņi pienāca klāt un Diāna mani sāka apsmiet. Pār vaigu man noritēja silta, dusmu pilna asara. Rihards to ieraugot un mani apskāva.
-‘’ piedod Agnese. Piedod par visu’’ kamēr Laura un Diāna par mani smējās, Ralfs gandrīz vai krītot uz ceļiem man lūdza piedošanu.
Es vairs neizturēju –‘’ HEI BĒRNI. PIEAUDZIET VIENREIZ!’’ paķēru Rihardu aiz rokas un pārgājām pāri ielai. Es tikai atskatijos un ieraudziju viņu visu sejās izbrīnu. Viņi vairs neķiķināja, tikai stāvēja kā sasaluši un tizli skatijās. ‘’Jāāāā, man tas beidzot izdevās’’ es iekšēji burtiski lidoju. Rihards mani velreiz noskūpstija un es jutos kā pasaules varone.
es jusu vieta pameginatu