Nav ideju, tapēc tik īsa daļa.
Pēc kāda brītiņa, es ieguļos savā neērtajā gultā kura turklāt ir man arī par mazu. Pēkšņi viss kļuva tik kluss, mamma vairs neārdijās, Katrīna pārstāja kārtot istabu (viņa to darija ļoti skaļi). Pat mazā māsiņa pārstāja raudzāt. Viss apklusa, pat aiz loga putni vairs nečivināja, bet pūta tikai vēss pavasara vējiņš.
Pēkšņi pa durvīm ienāk aizelsies tētis. Viņš pieiet pie manis un man krata, tā itkā es būtu sastingusi ....
Uhhhh tas bija tikai ļauns murgs, jo īstenībā mani krata māsiņa. Viņa ir atnesusi man brokastis. Tās smaržoja tik lieliski. Šis ir pirmais rīts kad man ir liela apetīte.
Kad biju apēdusi pēdējo omletes gabaliņu, ienāca medmāsiņa un aiznesa netīros traukus. Es vairs vispār negribēju redzēt Ralfu un negribēju arī par viņu domāt. Ralfs man ir pagātne.
Zvana. Es zinu, ka tas ir Ralfs, tāpēc neatbildu. Jau trešā reize no vietas, ko viņam no manis vajag. Aiz ziņkāres tomēr paskatos vai tas tiešām ir Ralfs. Nēs šoreiz esmu kļūdijusies – tā ir Diāna, uzreiz paceļu.
-‘’ Kapēs tu necel? Es sāku uztraukties’’ viņa man burtiski kliedza ausī
-‘’ Rs domāju, ka tas ir Ralfs tāpēc necēlu. Piedod’’ es pasmīnējos atbildu
-‘’ labi, labi nekas. Es pēc stundas būsu pie tevis. Atvedīšu ābolus, zinu ka tie ir tavi mīļākie augļi.’’
-‘’ paldies, gaidu’’ es nolieku klausuli un iekšēji jūtu tādu prieku, kādu sen neesmu jutusi.
