local-stats-pixel

Affectum: Veritatem (1)4

244 0

Jāatzīst, ka ir noticis kaut kas ļoti nevēlams. Affectum ir atteicies kustēties uz priekšu. PAr cik esmu cilvēks, kas raksta to, ko vēlās tēli, tad šoreiz viņi ir man pateikuši, lai lieku viņus mierā kādu brīdi. Diemžēl.

Tomēr rakstīšana man ir paŗāk mīļa, lai es liktos mierā. Pārāk bieži gadās, ka saķeru to krīzi, ko neviens negrib, tomēr šī ideja man jau ilgi ir prātā. Tā kā man ir tik uzticami lasītāji, vēlējos jūs nedaudz pārsteigt pēc tam, kad pievīlu.

Izsakiet savas domas, kas nāk prātā pēc izlasīšanas! Vai vēlēsieties redzēt turpinājumu? Vai lasīsiet? Ko domajat par šādu domu?

Paldies, lai jauka lasīšana!

Affectum: Veritatem (Sajust: patiesība)

„Viņš atstāja mani mežmalā pie smaragdzaļiem kokiem. Atstāja mani domājot, vai tas ir bijis tikai sapnis. Kaut tas būtu tikai sapnis... kaut. Vairs nekas nebūs kā agrāk. Pat nebūs vairs tās Heidijas ne dvēselē, ne izskatā.

Viņš bija tas, kas lika man sajust. Bet sajūtām ir mērs.

Viņš mani atstāja.

Beigas.”

Lēni aizvēru grāmatas vāku un viegli ar pirkstiem pārslīdēju tās nedaudz mirdzošajiem bronzas krāsas burtiem. Affectum.

Palūkojos uz krēsla, kur biju sakārtojusi kārtīgi izgludināto blūzi un bikses, ko aizņēmos no māsas, lai atstātu pēc iesējas labāku iespaidu uz atlases komisiju. Baltā, pavisam nedaudz cauri redzamā blūze parādīs, ka esmu atbildīga, tās vieglais audums, kam cauri var redzēt krūštura krāsu, liks noprast, ka nebaidos no izaicinājumiem, bet dārgā auduma bikses, kuru galus rūpīgi uzrotīju līdz potītēm, liecinās par manu pašpārliecinātību, lai gan tās trūka. Scenārija lapu kaudzīte stāvēja blakus uz rūpīgi koptā viesnīcas gultas pārklāja. Vēlreiz uzmetu tam skatu un paslīdēju zem segas, atstājot brilles uz plauktiņa un izslēdzot nakts lampiņu.

Rītdiena būs labākā diena manā mūžā, es nodomāju, vai briesmīgākais, kas ar mani noticis.

Uztraukums neļāva kārtīgi iemigt līdz pat pieciem no rīta, kad saule jau bija sākusi aust. Ik mirkli gaidīju, kad sāks zvanīt modinātājs, lai varētu ļaut uztraukuma radītajai enerģijai izlādēties, gatavojoties atlasei. Un pussešos ar modinātāja radīto vibrāciju blakus gultā un tik labi zināmo melodiju, es spēju vien plaši pasmaidīt un seju iespiest cieši spilvenā, līdz aptrūkstas elpa.

Duša, spogulis, apģērbs, spogulis. Jau vairākas dienas pirms tam biju izplānojusi visu savu laiku pa mīnūtei, tomēr visam noteikti bija jānotiek citādi, nekā paredzēts. Kosmētika gana daudz, lai neizskatītos mākslīgi, apģērbs joprojām perfekti gluds. Pirms izgāju no viesnīcas numuriņa, ieskatījos spogulī.

-Viņiem mani mati noteikti liksies pārāk tumši,- aizliku šķipsnu aiz auss un paķēru rokas somu, lai dotos ceļā.

Liftā man no visām pusēm uzmācās spoguļi, liekot uz sevi skatīties. Šķita, ka katra nervu šūna ir saņēmusi elektrības lādiņu. Gaiss apkārt mainījas no karsta uz aukstu.

Pirms noķēru taksi, piesteidzospie kāda avīžu kioska, lai nopirkstu krūzi kafijas, jo tās bija vienīgās brokastis, ko spēju sevī iedabūt, lai neizsauktu sliktu dūšu.

Ar vienas rokas mājienu arī mašīnu plūsmā taksists atrada brīdi, kad ļaut man iekāpt.

-Uz Šekspīra bulvāri simtdivdesmit, trisdesmit deviņi,- nosaucu adresi paveca gadagājuma šoferim, kam skanēja kāda kantrī mūzikas radio stacija.

-Labs ir, meitēn,- vīrietis noteica un pagrieza mūziku skaļāk. Pa puspavērto logu mašīnā pūta silta gaisa plūsma, kas plivināja manus matus un dzina prom uztraukumu, ļaujot aizvērt acis un nedaudz atslābt. Ja būs lemts, mani pieņems, sacīju sev domās un plaši pasmaidīju, vēlreiz iedomājoties sevi kādā mazpilsētā, kur visi cits citu zina, kur esmu kāda noslēpumaina jaunekļa tuvumā, kur mani apģērbj stilisti un grimmē profesionāli vizāžisti.

-Esam klāt,- no sapņiem mani izsauca auto vadītāja zemā balss. Padevu naudu cauri priekšējo krēslu spraugu un pateicos kungam, izkāpjot siltajā dienā. Uztraukums atkal bija klāt neaicināts.

Man iepretim slējās augsta ēka ar spožiem stikla logiem, kuri bija ieskauti metāla konstrukcijā. Pie betona kāpnēm auga mūžzaļie augi, bet virs ieejas atradās ievērojama izmēra filmu studijas logo.

Iekšpusē viss bija balts un pelēks, daudz stikla un metāla detaļu. Arī ieejot iekšā iepretim uzreiz skatienu piesaistīja industrijas logo. Uz liela ekrāna zem logo ik mirkli mainījās attēls. Piegāju tam tuvāk, saskatot dažādas reklāmas, un pēc mirkļa jau arī man vēlamo. Atlase norisinājās septītajā stāvā. Brīdi raudzījos riņķī, lai atrastu liftu.

Gaišmatainas meitenes īsos svārkos, jauni vīrieši ar atsukātiem matiem, trenētiem augumiem un perfektiem sejas vaibstiem. Kaut kas man lika viņos redzēt romantiskās komēdijas varoni, ne zinātniskās fantastikas noslēpumainu tēlu.

Gaiteņa vestibilā bija plašs galds, aiz kura sēdēja divas sievietes ar koši krāsotām lūpām. Viņas kaut ko pierakstīja un iedeva gaidītājiem.

Ja matemātiskās zināšanas uztrakumā man nekļuva sliktākas, tad telpā atradās vairāk par piecdesmit cilvēku. Ievēroju jaunu meiteni ar gaiši zilām acīm, ko uzreiz asociēju ar vienu no grāmatas tēliem.

-Labdien,- piegāju pie galda un sasveicinājos ar sievietēm, kas man laipni atsmaidīja pretī. –Esmu ieradusies uz Affectum aktieru atlasi.

244 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Turpini. Izklausās būs interesanti emotion
1 0 atbildēt
Lieliski, kā jau vienmēr emotion
0 0 atbildēt
Vajag vēl daļas, lai saprastu, kas īsti notiek, bet ir ļoti labi, man patiesi patīk lasīt tevis rakstīto. emotion
0 0 atbildēt
Pilniigi kaa paredzedam hzrakstiju to pedejo komentaaruemotion
0 0 atbildēt