Paldies visiem! Man ir jau pāris mīļi spocēni, kas man uzticīgi liek plusiņus, daudz bučas viņiem! 
Brīvdienās gan diemžēl nebūs :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Abi-divi-19-/686100">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Abi-divi-19-/686100
-20-
-Nu, ok, pēc tam, no rīta. Tu nekādas tabletes nedzēri?- es jautāju cik saudzīgi vien varu.
-Nē, es nezinu, Madar!- viņa jau bija sākusi raudāt.
-Čš... Neraudi, kur Luīze ir tagad?- smaidot jautāju.
-Auklīte vakarā ievedīs- viņa teica.
-Tagad ir vakars, cik zinu!- es pat nedaudz iesmējos, nezinu, vai šādās situācijās tas ir pieņemami, laikam jau nē.
-Bāc! Ok, pagaidi, es iešu piezvanīt.- viņa atvainojās un aizgāja.
-Aha- pie sevis klusi nomurmināju smaidot. Kate ir tiešām daudz, daudz citādāka. Kā gan es to nepamanīju? Viņas ķermenis un seja nav kā agrak, taču to jau es nebūtu saistījusi ar šo, drīzāk ar ilgo neredzēšanos.
Gāju uz virtuvi. Dzīvoklī orientējos perfekti, kaut esmu te aptuveni stundu vai vairāk.
-Mmm.. Labi smaržo!- es smaidot uzrunāju Kārli. Viņam teicami padodas gatavot, atšķirībā no manis. Tādi puiši ir zelta vērti, pat vairāk.
-Paldies, viens no retajiem ēdieniem ko pagatavoju dievīgi! Vēlāk redzēsi!- viņš smejoties lielījās.
-Nu redzēsim, redzēsim!- smējos, -starp mums viss ir labi vai ne?- es cerību pilna jautāju.
-Piedod, tikai tās atmiņas!- viņš nolika karoti un lūdza piedošanu.
-Nu labi, tikai nedomā, ka Kate to neuzzinās!- atmuguriski gāju ārā no virtuves graužot papriku.
Dzirdēju, kā puisis nopūšās un atkal kaut ko maisa un griež. Tā sagribējās ēst! Smarža nu kļuva riebīga, tā mani kaitināja un uzvilka.
-Aukle būs pēc desmit minūtēm- Kate ienāca viesistabā.
-Kā tik ātri?- jautāju.
-Ai, tepat dzīvo, varētu jau aizbraut pakaļ bet nav ar ko- Kate smējās.
-Bāc, Ansis! Piedod, sauļuk, man viņam jāpazvana- es devos uz bērnistabu, tur ir kluss un tā ir pietiekamu tālu no viesistabas un virtuves. Nevēlos, lai Kate dzird strīdus, tos gan nevēlos tos pieļaut, jo man Ansis tiešām patīk.
Izvilku telefonu no kabatas, sameklēju kontaktos „mīļums” un spiedu uz zaļās klausulītes.
-Kur tu esi?- es saņēmu ātru jautājumu.
-Umm.. Pie Kates, palikšu pa nakti. Drīzāk, kur tu esi?- es jautāju nedaudz paceltā tonī.
-Mājās, es tevi gaidīju, piedod!- viņš nepārliecināti teica.
-Ja? Un kāpēc tad nepiezvanīji?- es ieinteresēta prasīju. Tagad labāk saglabāt mieru.
-Ansi? Nāc atpakaļ!- klusa sievietes balls fonā skanēja. To nekādīgi nevarēja pārprast.
-Nomirsti- es vēsi teicu, beidzu sarunu un izgāju no bērnistabas.
Telefons zvanīja un es pacēlu. Sākumā klusēju, jo iegāju atpakaļ bērnistabā.
-Nu? Vēl nenomiri?- pilnīgi vienaldzīga jautāju.
-Ko? Madar, mums vajadzētu izrunāties- Miks teica.
-Tu?- es nopūtos, palūkojos ekrānā un atkal nopūtos,- ko vajag?- es jautāju.
-Naudu!- viņš teica.
-Kam tev?- es jautāju.
-Nejau man, tētim!- Miks man skaidroja.
-Es viņam neesmu neko parādā, paši risinat savas problēmas, skaidrs?- es nometu.
Izslēdzu telefonu un izgāju no istabas.
Nopūtos, pāršķīru matus uz aizmuguri un šļūkājot ar zeķēm gāju uz viesistabu.
Uz dīvāna sēdēja smaidīga Kate, kas rokās tur mazu enģelīti. Pie viņas blakus Kārlis kurš glauda mazulītes galviņu. Tik laimīga ģimene, visi kopā kā tādi pingvīni. Smaidīju ar asarām acīs. Es lēni atkāpos un aiz durvju stenderes vēroju viņus. Abi smaidīgi, maziņā čučēja. Sāku novērtēt Kārli, jo nav viegli mīlēt svešu.
Acīs sariesās vairāk asaru un es nošļuku uz zemes. Esmu palikusi viena pati, pavisam. Man nav neviena tuva radinieka, ne brāļa ne vecāku praktiski nav, man nav pat puiša, cik es sapratu... Kate ir bagāta, nejau ar naudu, bet ar ko tūkstoš reizes labāku- ar ģimeni. Tā tevi nekad nepametīs, atšķirībā no algas mēneša beigās.
Pat nepamanīju, kā draudzene piecēlās, tāpēc viņa mani pārsteidza pienākot man klāt un skatoties no augšas teica –Nāc, celies. Vari iepazīties!- viņa smaidīja.
Es uzkunkurējos no stūra, notraucu asaras un lūkojus mazās Luīzes sejiņā. Viņa bija tik mierīga. Nekas viņu neuztrauca šajā pasaulē, viņa dusēja kā mazs enģelītis Kates rokās.
-Varu paņemt?- es smaidīju lūkojoties Kates acīs. Cerēju, ka viņa man uzticēs šo trauslo radībiņu.
-Protams!- viņa man uzmanīgi ielika meitenīti rokās.
Es viņu satvēru un maigi šūpoju ik pa laikam lūkojoties Kates sejā, tomēr tā ne mirkli neatrāvās no viņas meitiņas. Katei nav viegli bet šie mīļie mirkļi, šī mazā meitenīte ir iemesls kāpēc turpināt cīnīties, kāpēc nepadoties un lauzties pretī grūtībām, viņa ir kā maza gaismiņa, kas vienmēr būs līdzi tumsā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Abi-divi-21-/686602">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Abi-divi-21-/686602
