Pamodos. Kā jau tas ir ierasts, tad arī šis rīts sākās ar pamošanos. Bet vai pamostoties es apjēdzu dzīves jēgu ? Uzskatu, ka šis termins ir stiepts. Kurš teicis, ka dzīvei ir jēga ? Tas, ko vēlos ar to vēstīt nebūt nav tas, ka dzīvei nebūtu jēgas, bet ka neviens to nebūtu definējis un atbildi zinām tikai mēs paši. Mūsu sirdis mūs ved pareizajā virzienā un jo mazāk iejauksimies ar domām par to, kas tagad ir jādara un kāpēc vispār pastāvam uz zemes, jo vieglāks būs ceļš. Citiem vārdiem, neradīsim liekus šķēršļus.
Braucot uz mācību iestādi atminējos, ka izteicu uzskatu par sapņošanu jeb pamošanos un šīs idejas nests ceļu pavadīju lasot grāmatu, ko lasīju toreiz. Salīdzinot ar vakardienu, kad braukšanas laikā snaudu, ceļš tika interesantāk pavadīts.
Pēc principa, šodien varēja būt nepatīkama situācija mācību iestādē, bet gāju uz iestādi ar “atvērtu” prātu un pārāk neuztraucos. Sakarā ar to, ka neko sliktu nebiju izdarījis un prāts netrakoja uztraukumā, nekas slikts arī nenotika. Te var secināt, ka problēmas kas rodas ir cieši saistītas ar stāvokli, kurā esam pirms tās tiek manifestētas. Un beigās var likt punktu sakot, ka problēmas, kas rodas ir mūsu pašu produkts. Ja nebūtu nonākuši situācijā, kad šī doma pazib galvā un tik ļoti par to neuztrauktos vai nedomātu, tad tā nekļūtu par tik īstu. Ceļš jāiet ar vēsu galvu, jo savādāk ir diezgan pagrūti...
