local-stats-pixel fb-conv-api

365 dienas. 160

54 0

Tad es pamanīju, ka pulkstenis ir jau pieci, sāku taisīties, par laimi, satikšanās vieta nebija tālu no manas mājas un es visu paspēju izdarīt laikā.

- Es aizeju! – uzsaucu mammai un izgāju no mājas.

Ejot es domāju vai man vajadzētu Rikam stāstīt par Emmu, jo mani tomēr tas satrauca. Es nebiju pārliecināta par to vai viņā kaut ko neiesāks pret mani, jo viņa tomēr patika Riks. Laikam es līdz galam viņai neuzticējos, bet manas domas izgaisa tiklīdz es ieraudzīju Riku.

- Čau, skaistulīte! – Riks pienāca pie manis un maigi noskūpstīja.

- Čau, tev arī. – teicu pēc skūpsta.

- Uz kurieni iesim? – viņš jautāja.

- Es ļauju tev izvēlēties. – atteicu.

- Labi. Kā pagāja diena skolā?

- Kā jau parasti. Skola kā skola.

- Tad jau labi. Es ceru, ka gribi ēst, gribēju tevi aizvest uz kafejnīcu.

- Laba doma, bet es maksāju par sevi. – noteicu un viņš šķībi paskatījās uz mani it kā es būtu pateikusi kaut ko dīvainu.

- To mēs vēl redzēsim. – viņš noteica.

- Klau, cik labi tu pazīsti Emmu? – jautāju tomēr saņēmusies, jo nespēju viņu nebrīdināt.

- Kāpēc tāds jautājums? – viņš bija izbrīnīt un tajā pašā laikā nedaudz nobijies.

- Taptām. Man tev kaut kas ir jāizstāsta. – viņš manāmi atbrīvojās, un mani sāka mākt ziņkāre par to, kāpēc viņu nobiedēja šāds jautājums.

- Nu zinu to ka viņa ir tava draudzene un to ka viņa ir mana drauga brālēna meitene. – viņš atbildēja.

- Nu labi bet lieta tāda, ka.... Sasodīts! – iesaucos jo man zvanīja telefons.

- Jā. – atbildēju nedaudz nelaipnā tonī, jo biju iztraucēta.

- Kur tu esi? – Emma histēriski bļāva klausulē.

- Pie autoostas, kas noticis? – es satraukta jautāju.

- Tev jānāk pie manis.! – viņa turpināja kliegt.

- Kur tu esi? Kas noticis nomierinies! Es tūlīt būšu! - centos viņu nomierināt.

- Pie tavas mājas.

- Labi. Pagaidi drusku.

- Piedod, bet man ir jāiet, satiksimies rītā un tad paēdīsim pusdienas, Emmai kaut kas nav labi. – žēli noteicu Rikam, jo negribēju no viņa atvadīties un nepateicu to, kas man bija jāpasaka.

- Bet tu nepabeidzi savu sakāmo. – viņš iebilda.

- Es zinu, piedod. Rītā visu izstāstīšu viena diena neko nemainīs. – uzspiedu viņam buču uz lūpām un devos pie Emmas. Redzēju kā viņš paliek stāvam viens un apmulsis par tikko notikušo.

- Nu tā es esmu atpakaļ. Stāsti, kas par lietu! – es atsāku runāt ar Emmu pa telefonu.

- Es.. es.. es tikko izšķiros ar Leonīdu. – viņa raudāja un histērijā kliedza.

- Kāpēc? Kas notika?

- Es, es nevaru vairāk.!

- Labi tagad pacenties, nomierināties es tūlīt būšu pie tevis! – skrēju cik vien ātri varēju.

Viņa mani uztrauca, jo bija histērijā. Es centos vēl viņu kaut cik nomierināt. Es redzēju kā viņa sēž uz soliņa netālu no manas mājas, runā ar mani pa telefonu un raud. Skrēju pāri ielai, lai ātrāk nonāktu pie viņas un pēkšņi man uztriecās virsū kaut kas smags un liels, jutu kā mani pamet uz augšu, pēc tam es nokrītu zemē un mans telefons aizlido.

54 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000