local-stats-pixel fb-conv-api

365 dienas. 150

54 0

Beidzot atkal nākamā daļiņa. Ļoti atvainojos par tik ilgu pauzi.

- Čau. – teicu viņai un aicināju viņu iekšā.

- Čau. Ko darīsim?

- Nezinu izdomāsim kaut ko. – atteicu.

- Kas ar tevi? – Emma nepacietīgi jautāja.

- Nu es tev izstāstīšu. – atcirtu. – iesim uz istabu.!

- Nu? – Emma jautāja.

- Nu, nu, nu. Tu esi nepacietīga. Atceries, kad tu man pateici, ka tev patīk Riks? – nodūru galvu.

- Jā. – viņa domīgi novilka.

- Nu vot, par to ko es tev gribēju teikt. Tas nebija tas ko gribēju tev pateikt, bet tam arī vairs nav nozīmes, jāpasaka ir pavisam kas cits.

- Pagaidi, lēnām. Es neko nesaprotu. – Emma sauca.

- Nu labi. Nu...es...esmu kopā ar... Riku. – novilku lēni un klusi.

- Hahahahahaahah, nopietni? – viņa sāka smieties. Tādu reakciju es nebiju no viņas gaidījusi. – Apsveicu tevi!

- Njam. – novilku.

- Tas vakardien nebija no krēma vai ne?

- Nē! – es novilku.

- Malace! - viņa nebeidza smieties.

Tā vēl kādu laiku Emma ņirgājās par mani, un mēs aprunājām visu sīki un smalki. Mamma jau bija pārnākusi mājās ar brāli un gatavoja vakariņas.

- Ko mēs tagad darīsim? – Emma jautāja, kad bija beigusi mani iztaujāt par Riku.

- Nezinu, tev ir kādi piedāvājumi? – atjautāju.

- Nē!

- Māsa, aizved mani uz laukumiņu! – Bens, ieskrējis istabā, sauca. Es paskatījos uz Emmu un viņa pakratīja galvu.

- Labi! Ej saģērbies. – atteicu brālim.

- Nu re, piedāvājums pats atnāca. – Emma noteica un sākām abas smieties.

Pēc kāda laika Bens bija saģērbies un mēs varējām doties. Aizgājuši uz rotaļu laukumu, brālis uzreiz aizskrēja spēlēties ar citiem bērniem. Mēs ar Emmu apsēdāmies uz soliņa.

- Kāpēc tu man ātrāk neko neteici? – Emma pēkšņi ierunājās.

- Nu, tāpēc, kad es pati nebiju par to īsti pārliecināta un tu vēl plusā man pateici, ka tev viņš patīk.

- Tu baidies, kad es varētu tev viņu nocelt? – Emma, smejoties man, atbildēja.

- Nē! Es vienkārši negribēju tevi sāpināt, bet tad nodomāju, ka tu tāpat esi kopā ar riku un tev tas būtu jāzina. – pēc šī teikuma Emma izskatījās nedaudz nobijusies vai apmulsusi, īsti nesapratu.

- Tad jau labi, ka pateici. – viņa iesaucās.

Tad mēs mainījām sarunas tematu un par Riku vairs nerunājām. Sākām plānot savu vasaras brīvlaiku, ko mēs pa to laiku varētu iesākt, lai gan līdz tam bija vēl divi mēneši un laiks nebija pats labākais. Pēc kādas stundas mēs devāmies mājās pulkstenis bija jau astoņi, atvadījos no Emmas un ar Benu devāmies tālāk.

Nonākuši mājās, paēdām vakariņas, mamma aizgāja Benu likt vannā, jo viņš bija novārtījies laukumiņā galīgi netīrs, bet es devos uz savu istabu skatīties televizoru. Sagaidījusi savu kārtu uz vannasistabu devos mazgāties un pēc tam gulēt.

8.diena. – Ceturtdiena.

Modinātājs. Brokastis. Iešana uz skolu. Kārtējais darbadienas rīts.

Pēc skolas uztaisīju sev pusdienas, paēdu, izmācījos un sāku domāt, ko varētu darīt atlikušajā dienas daļā, līdz man piezvanīja Riks.

- Sveika!

- Sveiks! – atteicu.

- Mēs varētu varbūt šodien satikties, esmu noilgojies pēc tevis. – viņš dziedāja klausulē.

- Jā protams, cikos un kur?

- Varētu ap sešiem pie autoostas.

- Labi. – noteicu.

- Bučas. – viņš vēl piebilda.

- Tev arī.

Man vēl bija diezgan daudz laika, tāpēc nolēmu noskatīties seriālu un tad sākt taisīties, biju viņā tik ļoti iegrimusi, ka nepamanīju, cik ātri paiet laiks.

- Čau, māsa! – mani iztraucēja brāļa sauciens.

- Čau, tu jau mājās.

- Jā! Kāpēc tā brīnies? – brālis neizpratnē jautāja.

- Nekas, viss kārtībā.

54 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000