Sveiciens visiem, kas šeit ieklīdis. Šī darba galvenā varone pie manis ieradās vakar un iebelza kā ar āmuru pa pieri, sak, es gribu, lai tu par mani uzraksti. Vēl nezinu, kur tas viss aizvedīs un, vai vispār kaut kur aizvedīs, bet jūsu novērtējumam ielieku darba pašu sākumu. Būšu pateicīga par jebkādu viedokli. Priecāšos par konstruktīvu kritiku.
~1~
Sienas pulksteņa uzstājīgie, skaļie tikšķi vēl nekad nebija likuši Maksimiliānas matiņiem uz skausta sacelties stāvus, taču šodien viss bija ne tā, kā vajag. Gaiss smaržoja pēc lietus, draudīgi pelēkajiem mākoņiem ducinot pamalē, bet viņas rokas, gluži kā pēc savas gribas, nemitīgi kustējās- te ieslidinot pirkstu kabatā, lai pārbaudītu, vai tajā vēl joprojām ir Aleksa vēstule (atvieglota nopūta- tā negaidīti nebija teleportējusies uz citu dimensiju vai sabirzusi putekļos), te nervozi klabinot pa jaunās matemātikas grāmatas vāciņu. Skatiens šaudījās pa telpu kā izbiedēta gazele, apstājoties vien pie bezgaumīgā, drausmīgā ķēpājuma brūnā koka rāmī, kas, karādamies pie sienas, kā šausminošs briesmonis lūrēja uz meiteni. Kādu mirkli Maksimiliānai nācās truli blenzt uz attēlu, jo, lai kā arī viņa censtos, nebija īstas skaidrības par to, kas tajā attēlots.
- Kāds prieks! Izskatās, ka mums ir pievienojusies vēl viena mākslas cienītāja!- salda balss nodūdoja meitenei tuvu pie auss, liekot salēkties un klusi iespiegties. Koši piesarkusi kā biete viņa sapurināja savas rudās cirtas un ievilka elpu atgādinot sev, ka sieviete, kas laipni smaidīja viņas priekšā, negrasījās viņu apēst dzīvu. Vismaz uzreiz nē. – Tas ir manas meitas Amēlijas darinājums. Viņai ir patiesi aizraujošs pasaules skatījums, vai tev tā nešķiet?
Maksimiliāna to vien spēja, kā mēmi pamāt ar galvu, paturot savus tēlainos salīdzinājumus par to, ka “mākslasdarbs” vairāk atgādina bērna vēmienus uz papīra pie sevis.
- Neuztraucies tik ļoti, tev šeit patiks!- pāri galdam pārliecās kuplu matu ērkulis, kas ieskāva paprāvu, stūrainu seju, paslēptu aiz bieziem briļļu rāmjiem. – Tatad. Esmu pārliecināta, ka tu ar nepacietību gaidi, kad varēsi iepazīties ar saviem jaunajiem biedriem, nekavēšu tev lieki laiku. Šis būs tavs jaunais stundu saraksts. Nepieciešamās grāmatas un izlasāmo literatūru tu atradīsi turpat pievienotajā mapē. Direktore pasniedza meitenei caurspīdīgu kabatiņu.
- Maksimiliāna. Jāatzīst, ka es pirmo reizi sastopu meiteni ar tik... cēlu vārdu.
Norijot kaunu un aizkaitinājumu, meitene pamāja. – Mani vecāki vienmēr bija gaidījuši dēlu. Māte teica, ka es esot meistarīgi viņus piemānījusi, novietojot pirkstus tā, ka pat ārsts, aplūkojot sonogrammu kļūdījās, dzimumu nosakot,- meitene monotoni nomurmināja, kā atstāstot simtreiz izmēģinātu runu, kas nebija tālu no patiesības. Sievietes smaids izpletās pa visu seju, savelkot ap acīm esošās krunciņas un liekot viņai izskatīties nez kādēļ pēc kaķa.
- Ak tā, cik interesanti!- direktore nodūdoja, izteiksmei tikpat laipnai, kā līdz šim, taču Maksimiliāna nojauta, ka tā ir vien darbā daudzkārt atkārtota prakse, nevis patiess smaids. – Vai vēlies, lai tevi pavadu līdz pirmajai stundai? Esmu brīdinājusi misteru Bērdželu, ka tu nedaudz kavēsies. Ja tev rodas jebkādi jautājumi- mana kabineta durvis vienmēr ir atvērtas. - Pieceļoties, direktore pamāja uz gaiteņa pusi.
-Paldies. Es daudz labprātāk mēģināšu apgūt telpas pati,- Maksimiliāna atsmaidīja pretī cik vien pieklājīgi spēja un apgriezusies izsteidzās no kabineta.
Šodien viss bija ne tā, kā vajag. Viņa bija pamodusies jaunā gultā vietā, kuras smaržu nepazina. Saullēkts pāri biezajai miglai vairs nelika smaidīt un visu rītu šķita, ka vēderā danco taureņi. Maksimiliānai jau pietrūka māju. Pietrūka Alekša joku un Dženijas apskāvienu. Pietrūka tēva, kas vienmēr ļāva meitenei lasīt līdz vēlai naktij un nebija kā apmāts ar diētiskajiem kokteiļiem, ar vienu no kuriem iesākās viņas rīts. Meiteine to vien spēja, kā aizvērt acis, ievilkt dziļu elpu un gara acīm atgriezties divu mēneša tālā pagātnē, laikā, kad viss vēl bija labi. Laikā, kad viņas tēvs vēl skaļi smējās, kopā ar Veroniku skatoties komēdiju seriālu.
Diemžēl no šodienas viss būs citādi. Viņai nāksies uz mirkli kļūt par hameleonu un pazust starp sienu zīmējumiem, grāmatām un tūkstošiem steidzīgu soļu.
Gaitenis šķita kā izslaucīts tukšs. Stundas jau bija sākusās. Nācās pielikt visas iespējamās pūles, lai pārvarētu vēlmi mesties prom pa atvērtajām skolas durvīm vai paslēpties bibliotēkas vistumšākajā nostūrī, kur tik patīkami smaržoja pēc grāmatām. Viņa bija apsolījusi censties iejusties un šādus solījumus lauzt nedrīkstēja, kaut vai pašas dēļ.
- Tev šeit noteikti patiks!- meitene centās atdarināt Alekša balss toni, kas jau tagad šķita pamazām izplēnam kā čuksti vējā. – Vienkārši iedzer chill pill un atslābinies!- Maksimiliāna izpleta rokas un ieķiķinājās gluži kā to būtu darījusi Dženija. Ak, kā gan viņai abu pietrūka. Šķita, ka vēl gluži vakar trijotne bija sēdējusi Tullies, patērējot vienu Chai Latte pēc otra un smejoties par dažādām skolas dzīves mistērijām un baumām. Kā gan Maksimiliāna spēs atrast jaunajā vietā divus tik lieliskus dīvaiņus, kā viņas labākie draugi? Tas bija neiespējami.
Vēl viena smaga nopūta. – Aiziet! – Meitene sažņaudza pirkstus. - Tu to vari, Maksa!
