http://spoki.tvnet.lv/literatura/30-dienas-tumsa-7/758488
http://spoki.tvnet.lv/literatura/30-dienas-tumsa-9/758866
5.diena
-Atvainojiet, kā jums varu pakalpot?-
-Es vēlētos apciemot Robertu Ročesteru.-
-Diemžēl nevaru jums nekā palīdzēt.-
Un ārsts ātri devās prom, bet es viņam sekoju un pasaucu vēl un vēl, un vēl. Līdz viņa pacietība neizturēja, un viņš apstājās.
-Diemžēl nevaru jums palīdzēt,-viņš dusmīgi nopūtās un atkārtoja.
-Kāpēc? Viņa tēvs taču bija pie viņa!-
-Atļauts ir tikai ģimenes locekļiem,- viņš kategoriski noskaldīja.
- Bet viņš ir mans labākais draugs, un man ir svarīgi viņu satikt!-
-Nekā nevaru jums palīdzēt.-
-Bet tā nevar! Mēs esam gandrīz kā ģimene!- es sašutumā iesaucos. Kāds cietpauris ir ārsts! Gan jau tie tur ir uzpirkuši, man vairs nav šaubu!
Bet ārsts ar skepsi uz mani palūkojās un izsmējīgi jautāja- Nu, un kas tad jūs būtu?-
-Esmu Bendžamins Vaits, viņa kursa biedrs un labākais draugs.-
-Nekādus draugus viņa ģimene neļāva laist palātā.-
-Bet es viņam esmu vairāk radinieks nekā tā viņa ģimene!-
-Ziniet, viņam nav vajadzīgi uztraukumi, kurus varētu radīt nepiederošas personas...-
-Es neesmu nepiederoša persona!-
-Viņš nedrīkst uztraukties...-
-Bet viņš neuztrauksies – tikai priecāsies, es jums apsolu. Variet pirms tam viņam pat paprasīt vai viņš grib mani redzēt, varēsiet kaut blaukus sēdēt, ja man neuzticaties.
Tad redz kā tie maitas sargā Roču- nevienu nepielaiž klāt. Kāpēc? Jo baidās, ka Roberts nav muļkis un viņa draugi nav gļēvuļi.
-Nu ja jau jūs tiešām esat viņa draugs, tad jau varēsiet atbildēt uz pāris jautājumiem? Vai ne?-viņš viltīgi prasīja. Gribēja pārbaudīt, ķēms tāds. Biju pamatīgi sadusmojies.
-Nu? Droši!-
-Kad ir viņa dzimšanas diena?-
-Emm...-
Kāpēc tik stulbi jautājumi, it kā vīrieši atcerētos viens otra dzimšanas dienas. Es zināju, ka bija februāra beigās... Bet datums? Minēju uz labu laimi.
-20. februāris?-
-Jūs neizklausījāties pārliecināts. Nu labi. Kurā kursā mācās Roberts?-
-Jūs laikam jokojat. Viņš mācās ar MANI kopā 3. Kursā!- jau biju pagalam dusmīgs. Man gribējās iesist tam muļķim starp acīm. Bet viņš tikai pašapmierināti turpināja savu anketēšanu.
-Kā sauc viņa māti?-
-Viņu SAUCA Rozālija.-
-Kādēļ sauca?-
-Jo viņa ir mirusi!?-
-Ak, mirusi? Vai esat drošs?- viņš tēloja muļķi, cerībā, ka es zaudēšu kontroli pār sevi un viņam iesitīšu. Es zinu, ka viņš gribēja no manis tikt vaļā, bet es turpināju.
-Jā, pilnīgi un absolūti. Rozālija Ročestere, pēc tautības ebrejiete, beigusi tēlniekus, nositās, vadot automašīnu. Blakus sēdeklī mātes nāves brīdī atradās sešgadīgais Roberts, kurš neticamā kārtā izdzīvoja, taču pēc šī incidenta nerunāja gadu, un tādēļ arī skolā sāka iet vēlāk.-
-Bet...-
-Visi saka, ka tas bija nelaimes gadījums, bet tā bija pasūtījuma slepkavība, tur nav šaubu, jo slepkavu tā arī neatrada kaut bija pierādījumu gūzma. –
-Bet, Vaita kungs...-
-Ko bet? Viņi ir bagāti un ietekmīgi cilvēki, kuri vēlējās aizvākt sev nevēlamus cilvēkus. Sākot ar Rozāliju, kura bija neizdevīga nevienam un ebrejiete, beidzot ar Robertu, kuru gribēja nogalināt mantojuma dēļ! Tas tādēļ ,ka Roberts bija jau ļoti talantīgs, būdams mazs ,un bija zināms, ka viņš kļūs par galveno Ročesteru mantinieku!- es jau kliedzu.
-Jūs sabieziniet krāsas!-
-Nē, jūs vienkārši nesaprotat, kur esat iesaistījies. Ročesteru mantojumu katrā paaudzē saņem visveiksmīgākais mantinieks. Ir palicis tikai viņa vectēvs un viens netalants, kurš ir stumdāms un bīdāms... Kurš visu naudu un ietekmi uzticētu tiem, kuri pēc tā alkst. Kā jūs domājat, vai viņa ģimene jau atkal nemēģina tikt no viņa vaļā? Ar mašīnu nesanāca! Bērnību sačakarējot, nesanāca pataisīt no viņa pilnīgu dārzeni! Un tagad? Nelaiž pie viņa draugus, ai, da štrunts par draugiem... bet līgavu! Kādēļ ne līgavu?-
(Turpinājums sekos...)
