http://spoki.tvnet.lv/literatura/30-dienas-tumsa-3/756551
http://spoki.tvnet.lv/literatura/30-dienas-tumsa-5/757006
Farencs... Es nezinu, kādēļ viņš vispār te bija atnācis. Bet viņš man palīdzēja. Kad biju pieradis pie gaismas sāku pētīt, viņa seju. Tā bija pilna ar bailēm. Kas vēl? Robert, ko tu tur redzi? Tas bija tēvišķums. Nē, tā ir maska. Tie ir meli. Robert viņš tevi pameta. Tu viņu neesi redzējis jau četrus mēnešus. Viņš nāk pēc kaut kā? Bet pēc kā.
Es turpināju klusēt. Es gribēju likt viņam justies neērti un likt baidīties. Es gribēju, lai viņš iegūst atsvešinātības krāsu.
-Robert, es saprotu, ka tu negribi mani redzēt. Es nekur vairs nepazudīšu, es apsolu. Tu nedrīksti uztraukties!-
Viņš apsēdās uz manas gultas malas un turpināja, saņemdams manu roku. – Tu esi pārstrādājies, tu nedrīksti tik daudz gleznot.-
Es to atgrūdu.
–Nezinu. Man citādi nav, ko ēst,- es sajutu, ka beidzot atgriežos realitātē. Vairs nekādu ilūziju. Tās tiešām tur bija. Mana tēva gļēvi pelēkās acis, kuras nu nezina, kur no kauna lai liekas. Vienīgais, kas viņu šeit bija atvilcis, bija viņa vainas sajūta. Viņš skatījās apkārt, meklējot aizbildinājumus. Viņš gribēja novelt vainu uz kādu citu, bet te neviena cita nebija. Viņš bija palicis viens ar sevi. Te nebija valdonīgā vectēva, kurš izrīkojās ar visiem kā marionetēm, nebija neviena, kurš uzņemtos atbildību viņa vietā.
-Saproti. Tu esi mans vienīgais bērns, es nevaru tevi atgrūst, jo tu esi viens no mums. Es vienkārši tevi glābju no nepareizas izvēles...-
-Skārleta nav nepareiza izvēle,- es nobļāvos, lai gan nekad uz savu tēvu nebļauju, bet biju pārāk noskaities. Tādēļ viņš atnāca! Malt atkal to pašu veco.
-Skārleta nav mūsējā. Dēls, viņa tevi nekad nesapratīs. Nu tu paskaties uz sevi? Tu esi bez naudas, bez ģimenes un vēl atrodies šeit. Tu strādā pārāk daudz,lai vēl uzturētu to princesi, bet viņa, ko viņa ir izdarījusi tavā labā?-
Es jutu, ka man sāk vārīties asinis- Kur tad ir viņas vaina? Tajā, ka mana ģimene mani izsūc kā dēles? Tajā, ka esmu piedzimis kroplis? Tajā, ka esmu pamests renstelē?-
-Tu dramatizē, Robert. Viņa ir sakūdījusi tevi. Tu esi MĀKSLINIEKS, bet viņa? Juriste?- viņš nospļāvās un norīstijās.
-Nu un.-
-Visa viņas dzimta ir neievērojami mantrauši. Un viņa ir tāda pati. Kad tu to sapratīsi? Tu esi saņēmis kaut grasi no viņas vecākiem? Nemaz neatbildi. Protams, ka nē. Grib iekrist laimes klēpī... Slava un nauda ir viss, ko viņai no tevis vajag. Viņai ir interesanti tikai tagad, bet vēlāk... Tad viņa pazudīs.-
-Kurš tevi te atsūtīja? Vectēvs? Onkulis Frederiks?-
-Neviens.-
-Nemelo, tu nekad te pats neatnāktu. Kā tad varenais Farencs Ročesters pēc četriem mēnešiem izdomātu pats ierasties? Un nerunā muļķības, lūdzu. Tā bija mana nauda, ko es tērēju Skārletai. No tevis es neesmu ņēmis ne centa.-
- Viņa tevi kūda pret paša ģimeni, kā tu nesaproti?-
-Pret kādu ģimeni? To, kas ir mums var nosaukt par jebko tikai ne ģimeni!-
- Robert, tu mani sāpini! Un tas ir nepamatoti!-viņš piecēlās kājās un ieņēma cienījama apvainotā pozu. Bet es biju pārņemts.
-Tu nebūsi tas, kas man stāstīs par sāpēm!-
-Robert, tu esi ļoti netaisns.-
- TU PATS ŠEIT NENĀKTU! Viņi visi alkst, lai es sajuktu prātā, lai es nekļūtu par mantinieku. Viņi gaida, lai es nosprāgstu kā traks suns, un TU VIŅUS PIESEDZ.-
-Robert..-
-Tevis nekad nav blakus. Man nebija bērnības. Man bija audekli, man bija krāsas un otas.-
Viss atkal saplūda tumšs. Es gribēju kārpīties ārā no dūmakas, bet vairs nespēju. Es neko nedzirdēju, man likas, ka bļāvu kā slīkonis.
-Tevis man nebija blakus. Tu vienmēr smirdēji pēc paģirām un lētām prostitūtu smaržām. Bet naktīs tu raudāji kā bērns. Tu sauci viņu pa miegam katru nakti. Tu neesi izmetis ārā viņas kleitu. Tā stāv tavā skapī joprojām.-
Farencs locījās sāpēs un kliedza. Viņu lauza uz pusēm neredzamas rokas. Viņš elpoja dūmaku. Viņš bija tur pat ar mani tumsā un dzirdēja balsis.
-Jā, jā tu viņu nodevi. Un būtu nāvē iedzinis arī mani, viņai līdzi todien.-
-Nē.-
-Jā. Tu būtu tagad brīvs no mums abiem, tu un tava sirdsapziņa būtu brīvībā, jo tev nebūtu jāredz viņas acis manā sejā katru dienu. Tu ļāvi viņai aiziet.-
-Es nekad neļautu viņai aiziet, -Farencs bāls vērās savā soģī. Viņš bija kļuvis vecs, viņš bija vājš un noguris. Tumsa kontrastēja viņa vaibstus. Viņa asaras piesūcināja miglu ap mums. Tā bija indīga kā dzīvsudraba tvaiki, un mēs grimām šai indē. Cauri tumsai es redzēju sievietes siluetu.
-Tad pasaki to viņai,-es nočukstēju un norādīju uz logu. Es kratījos drudzī, jo biju to atpazinis. Mani pārņēma šermuļi.
-Mammu? MAMMU!- man izlauzās no krūtīm,- Tu paskaties uz viņu! SKATIES!-
-Farenc,- nodūdoja klusa sievietes balss,- es tevi nevainoju. Tu neesi vainīgs. Tā bija sakritība. Tā mašīna bija nejaušiba. MAN VAJADZĒJA MIRT,- un viņa saviebās sāpēs un turēja ar roku galvu. Es pienācu tuvāk viņai.
-Mammu? Kas tev ir? Tu kaut ko vēlies? Tev sāp! Kas tev sāp?-es elsoju. Bet viņa noņēma roku no galvas. Tur plūda melnas asinis. Viņa ķērca kā krauklis un raudāja, es skrēju pie Farenca, kurš stāvēja , miglas saindēts. Tā bija viņu paralizējusi. –Mammu, tev galva! Asinis! Asinis! Vajag ārstu! Ārstu! Ārstu! ĀRSTU! Tēt, iedod lakatu!,- es stāvēju viņu saķēris aiz apkakles,- Viņai vajag apturēt asinis! Dod lakatu! Mums jatur asinis. Mums jāaptur asinis! MUMSJĀAPTURASINISJĀPATURASNISJĀPTURASIIJFOIERHGFIEHRFPA;PF
(Turpinājums sekos)
Paldies lasītājiem! Droši varat izteikt komentārus un ierosinājumus.
Nākamā daļa visticamāk būs ceturtdien.
