-Rin... – zilās acis atkal čukstēja, lēnām glāstot zēna vaigu. Rins novērsās no spoguļa un uzlūkoja viņu.
- Rin, Rin, tev ieklinīja vai? – Viņš mazliet aizkaitināti norūca.
-Sems. Mani sauc Sems. – viņš pasmaidija un uz porcelāna vaigiem parādijās divas piemīlīgas bedrītes. Rins gandrīz paģība. Viņš ar pūlēm sevi novaldīja un neuzmestās zēnam virsū, kā bērns plīša lācītītim. – Ak Dievs vācies tu tač prom no manām kājām, es viņas praktiski vairs nejūtu...- Rins norūca un nogrūda Semu sev blakus gultā un pats ķērās berzēt savas nejūtīgās kājas. – Cik ilgi tu te tupi? Un ko es te vispār daru? KUR es vispār esu un KAS tu vispār esi? – Rins jautāja pievērsies skaistulim, gulošajam pie viņa sāna... gulošajam burtiskā nozīmē, jo piemīlīgais Sems jau saldi šņākuļoja pie Rina sāna. – Nēnu normāli? – Rins nobolīja acis un izlīda no gultas. Necik tālu viņš netika, jo novēlās uz zemes tieši uz cieta, auksta lamināta. –ouu...- Rins klusi novaidēja un lēnām piecēlās. – Pie Velna! – viņš iesaucās, beidzot pamanījis, ka vārtās pa zemi vienās apenēs. Viss viņa apskrambātais, rētainais, bet muskuļotais ķermenis bija izlikts vispārējai apskatei un par nelaimi tieši tagad kādam radās tieša nepieciešamība ienāt istabā. Rins klusi nolamājās un cik vien ātri varēja ieleca gultā gandrīz nogrūžot gulošo skaistuli. Instinkti lika viņam izlikties saldi krācošam un tieši to Rins arī darija. Zēns dzirdēja, ka klusi atveras smagās koka durvis un istabā kāds iesoļo. Soļi apstājās pie pašas gultas, Rins nenormāli vēlējās atvērt acis un uzlūkot vēlo viesi, bet riskēt neriskēja. Un laikam pareizi darīja, jo ciemiņš pārliecās pār Rinu un paņēmā Semu. Skaistulis pamodās, jo Rins sadzirdēja jautājošu ņurdienu, kuram par atbildi atskanēja kluss čuksts, kuru zēns nesaprata „un arī nevajag”, zēns nodomāja, „vācies pie visiem velniem, lai kas tu arī būtu”.
