Varu teikt, ka pamodos rītdienā ? Domāju, ka nē. Rītdiena ir tā diena, kas seko pēc dienas, kurā tagad pastāvam. Respektīvi, nevaram pamosties rītdienā, jo tā visu laiku ir 24h priekšā. Tāpēc, pamodos 2.marta rītā. Rīts sākās gaišāk, kā parasti. Šoreiz gan to domāju materiālā nozīmē. Saule jau iet taciņu, pa kuru ejot tā uzlēks konkrētu laika periodu ātrāk katru rītu, un tā dzīvojot mēs pamodīsimies vasarā- gadalaikā, kurš ir pilns gaismas un prieka !
Izejot no dzīvokļa uzreiz ievēroju, ka ir auksts, bet uzskatīju, ka tā tikai šķiet. Ticis autobusā konstatēju, ka ir tikai viena vieta, kur varu apsēsties. Visādā gadījumā, viena vieta ir labāk, kā neviena vieta.
Nonācu mācību iestādē. Pirmais priekšmets bija pie datoriem. Aizejam uz vienu klasi. No tās izdzen, jo tur būšot remonts. Aizejam uz otru klasi. Nostāsta teoriju un saka, ka varam strādāt pie datoriem, bet datori veselu mūžību slēdzas iekšā. Pēkšņi skan paziņojums no pasniedzējas, ka ejam uz citu datorklasi. Un tā bija pirmā reize, kad šis priekšmets bija tik stiepts un stundas laiks nebija pietiekami daudz, lai paveiktu uzdoto.
Dienas beigās, kārtējo reizi uzdevu jautājumu, kāpēc piebīdu krēslus pie soliem, kad visi aiziet. Prātā pazibēja 2 atbildes. Pirmā bija, ka tādā veidā izrādu cieņu pret telpu, kurā mācāmies, bet otrais bija, ka šī ir darbība, kas ir vistuvākā dienām, kad vēl mācījos pirmajās klasītēs un tā atsauc laikus, kad biju pavisam mazs puisītis. Un tā atmiņās palieku mūžīgi jauns...
