Un tā pienāca reize, kad novēroju tautā saukto gaismas svīšanu. Sākumā atverot acis redzēju blāvu gaismu, bet pakāpeniski šī blāvā gaisma, kas bija tikai pie apvāršņa un pārējām debesīm lika izskatīties tumšām kļuva aizvien spožāka. Tagad ticu, ka pavasaris ir iestājies.
Nonākot mācību iestādē, zinot izmaiņas, nonācu rasēšanas laboratorijā. Bija pienācis laiks pabeigt pēdējo darbu, kas jāveic ar roku uz papīra. Šajā darbā biju ieguldījis jau diezgan viduvēji vairāk laika, kā līdz šim veltu darbiem. Šoreiz gan tas bija, jo darbs bija laikietilpīgs, bet tas nemaina būtību, ka centos !
Saņēmis atzīmi paskatījos mazliet augšup un pateicos.
Otrais priekšmets šajā dienā, kas noslēdz šīs nedēļas oficiālo darba nedēļu, bija matemātika. Pasniedzēja bija diezgan svinīgā noskaņojumā un mācītā viela bija īsa, bet ar to nodarbībā darītais vēl nav atstāstīts. Pat ja pasniedzēja redzēja, ka klasesbiedrs pilda citu priekšmeta uzdotu viņas nodarbībā, pasniedzēja nedusmojās, bet palīdzēja to pildīt. Un tā visi kopā sadzīvojam. Vairosim prieku un tas vairos prieku citos pats no sevis.
Nevēlētos teikt, ka apstrīdu fiziku, bet patiesība (ja tādu terminu realitāte atbalsta) ir tāda, ka to daru. Jūtos diezgan nemierīgi zinot, ka tie cilvēki, kas atļauj sevi pakļaut fizikai daļēji ir vergi. Tas, vai izmanto fiziku, kā palīgu vai centies to noliegt/ nezini un ar galdu vēlies nošļūkt pa trepēm lejā būtībā neatšķiras.
Šo procesu kontrolē zemapziņa.
