Daniēls nostājās durvju priekšā un pārbaudīja vai tas ir pareizais dzīvoklis ar savu piezīmju blociņu. Viss sakrita. Viņš piezvanīja pie durvīm un sāka dzirdēt kā kāds tuvojas durvīm. Atvērās durvju šķirba un virs slēdzenes ķēdes uz viņu raudzījās vīrietis pieklājīgā vecumā, pietiekami, lai būtu viņam par vectēvu. Daniēls teica:"Labrīt! Vai jūs elektriķi izsaucāt?". Vīrietis aizdomājies pāris sekundes lūkojās un tad teica:"Ak, jā, tiešām... Dulla galva, vairs neko neatceros. Nāciet iekšā!". Vīrietis atslēdza slēdzeni un ielaida iekšā Daniēlu. "Jums bija problēma ar rozeti, vai ne?", Daniēls jautāja. "Jā, jā, pareizi. Nāciet uz virtuvi. Apavus varat nevilkt nost. Kādu nedēļu atpakaļ šī rozete sāka raustīties. Nu ārā no sienas nākt laukā. Tad nācās viņu paraustīt, lai normāli strādātu un tad tā pavisam nobeidzās. A, rozete svarīga, tur ledusskapis un radio pieslēgts.", teica vīrietis. "Paldies, es zinu kas par vainu, norādiet man ceļu uz korķiem un to rozeti salabosim minūtes laikā.", atbildēja Daniēls. Kad viņš sāka labot rozeti, vīrietis sāka ar viņu runāt: "Ziniet esmu dienējis vairakus gadus un man bija draugs tur. Aleksandrs vārdā. Viņš kā tu, visu prata. Zināja kas par kaiti pat nepaskatoties. Es nezinu, bet viņam laikam tāda dāvana bija no augšas. Un tu man viņu atgādini. Arī pieklājīgs, ar prasmīgām rokām un... Un tagad viņš ir mūžībā. Bet labs cilvēks bija. Daudz laba izdarīja.". "Man ļoti žēl jūsu drauga, izklausās ka tiešām labs cilvēks bija, bet par mani... Tur nav ko zināt, viss ir vienkārši un neesmu nemaz tik prasmīgs. Bet paldies par labajiem vārdiem.", Daniēls atbildēja. "Un pazemīgs!", atsāka vīrietis gados: "Viņš bija pazemīgākais cilēks kuru pazinu, tas tik ļoti izcēla viņa labsirdību, nu cilvēks zelts un tu esi viņa kopija.". Daniēls uzsmaidīja un teica: "Rozete gatava, varam slēgt elektrību iekšā." Atvadoties vīrietis paņēma 20 eiro un deva Daniēlam, bet Daniēls teica:"Es negribu no jums naudu ņemt! Tur nav ko bija labot!". Bet veterāns bija pārāk uzstājīgs un iedeva naudu sakot:"Lai labums un žēlastība pavada tevi vienmēr!"
Daniēls bija nesen pārvācies uz Rīgu. Viņam nebija ne radinieku, ne draugu šeit. Viņš strādāja šeit un brīvajā laikā apmeklēja kinozāles. Viņam patika viņa darbs, bet vientulība nepārtraukti piedeva skumjuma toni viņa balsij. Šodien tas bija vienīgais izsaukums, kas nozīmēja, ka atlikušā dienas daļa ir brīva. Pateicoties dāsnajam veterānam viņš varēja atļauties aiziet uz kebabnīcu un kino. Viņš nolēma ka tieši tā arī darīs.
Daniēls pasūtīja tortillu ar minerālūdeni, apsēdās pie loga un skatījās kā cilvēki iet lietū. Viņam patika lietus un līdz ar to rudens bija viņa mīļākais mēnesis. Visiem rudenī ir depresija, bet viņš var būt laimīgs un grauzt tortillu kebabnīcā. "Čau!", atskanēja sievietes balss un Daniēls pagrieza galvu. Tērpusies sarkanā mētelī jauna sieviete kādu brīdi skatījās uz viņu un teica: "Piedod, ka traucēju, bet tu man baigi atgādini manu brāli un gribeju tikai zināt vai pēc rakstura arī esi viņam līdzīgs!". Tad viņi abi klusēja un Daniēls jautāja: "Piedod, bet priekš kam?". "Mans brālis man bija ļoti tuvs. Viņš dienēja armijā un sanāca tā, ka viņu aizsūtīja uz Irāku, kur viņš arī nomira. Un, piedod, bet redzēt tevi ir tik patīkami.", viņa atbildēja un nenolaida acis no viņa. "Piedod, man jāiepazīstina sevi.", teica sieviete: "Mani sauc Ilga un es strādāju tur tajā ēkā, tāpēc nāku ēst šeit". Ēka kuru viņa norādīja bija poliklīnika, tāpeč Daniēls jautāja:"Tu esi ārsts?". "Nē!", viņa atbildēja:"Es vēl mācos, bet es esmu māsu palīgs.". "Labu darbu dari, malace.", Daniēls uzsmaidīja un tad atcerējās, ka viņam drīz kino seanss sāksies. "Piedod, jā, mans vārds ir Daniēls un esmu elektriķis. Piedod, bet man ir jāskrien. Bija prieks parunāt ar tevi.", teica viņš. "Vai cik žēl, nu labi. Tad lai labums un žēlastība pavada tevi vienmēr!", viņa atbildēja. Daniēls uz brīdi apstājās. Tas ir tas pats ko viņam veterāns teica. Viņš nolēmā noignorēt un teica:"Paldies! Atā!".
Izejot Daniēlam sāka sāpēt galva, bet filmu atcelt viņš negrasījās. Tā bija labi zināma direktora filma un Daniēls bija sajūsmā par viņa darbiem. Skatoties filmu Daniēlam sākumā tā nepārāk patika, jo ta bija ar acīmredzamu reliģisku noskaņu. Kad filmas beigās galvenais varonis mira, viņs teica: "Tiešām labums un žēlastība mani pavadīs vienumēr un es palikšu Tā Kunga namā vienmēr.". Daniēls bija šokēts. Trešo reizi viņš dzird vienu un to pašu frāzi. Viņš iziet ārā, paskatās uz pulksteni- 22:52. Viņam jānopērk braucieni priekš tramvaja, tāpēc viņš devās uz tuvāko veikalu. Viņš ieiet un stāv rindā. Sieviete ar sarkanu mētēli tur stāv un Daniēls viņu atpazīst. Tā ir tā sieviete, kas runāja ar viņu šodien. Viņš pienāk lai apsveicinātos, bet dzird ka vīrietis gados sauc uz viņu:"Aleksandr, sveiks!". Daniēls paskatās un blakām Ilgai stāv veterāns, kuru viņš no rīta apkalpoja. "Sveiks!", Daniēls uzsmaidīja viņam un tajā brīdī Ilga pagrieza galvu un teica smaidot:"Tēti, tas nav Aleksandrs, bet gan Daniēls. Un kādā veidā tu viņu pazīsti?". Daniēls smaidīja par šo sakritību un viņam bija patīkami viņus redzēt, bet tad ienāca veikalā jaunietis ar masku virsū un sauca:"Visi jūs! Sagatavojiet makus un tu kasiere sagatavo naudu!". Visi bija šokā un darīja kā viņš teica, bet ne Daniēls. Daniēls stāvēja un gaidīja kad laupītājs pienāks pie viņa. "Tu kurls esi, vai? Mirt gribi, jā?", teica laupītājs turot uz viņu ieroci, bet Daniēls metās uz viņu, lai nogāztu uz zemi. Šāviens. Laupītājs piecēlās un teica: "Kāpēc tu nevarēji vienkārši naudu iedot, muļķi!". Tad laupītājs aizskrēja prom. Ilga pieskrēja pie guļoša Daniēla, kamēr veterāns zvanīja ārstiem. Daniēls asiņoja un viņš asiņoja daudz. Tad iestājās nāve. Ārsti atbrauca par vēlu, bet tomēr mēģināja viņu atdzīvināt. Ilga raudāja un veterāns viņu mierināja. "Mums ir pulss!", teica ārsti. Vedam viņu uz poliklīniku. Ārsts piefiksēja laiku- 23:06.
Daniēls atvēra acis. Pagrieza galvu pa kreisi un ieraudzīja Ilgu un veterānu bīskapa tērpā. Viņi abi priecīgi bija redzēt viņu dzīvu. Daniēls jautāja:"Ko nozīmē- labums un žēlastība pavadīs mani vienmēr?". Ilga pasmējās, bet veterāns teica:"Tas ir 23. Psalma sestais pants. Tas ir no Bībeles.". Daniēls aizvēra acis un asara noritēja pār viņa vaigu un viņš teica:"Es tagad zinu, kas ir žēlastība.". Aizvērtām acīm viņš savās domās nekad nebija vēl priecīgāks būt dzīvam. Nekad.
