Pielecu sēdus. Grūti teikt, kas bija tas, kas to izraisīja, bet pateiktais notika pēc tam, kad skaļāk kā parasti sāka skanēt modinātājs. Nedomāju, ka bieži tā gadās. Un, ņemot vērā to, ka momentā pielēcu sēdus, var secināt, ka gulēju uz muguras, kas līdz šim bija nebijis gadījums. Kā jau tas bija vakar, tad šodien arī pamodos citā vietā, bet savā istabā un visticamāk sākot ar šo dienu tā būs katru dienu.
Rakstot ieskaiti matemātikas nodarbībā, aizdomājos līdz kam jaunam. Neteikšu, ka tas bija kas līdz šim neatklāts (godīgi sakot, nedomāju, ka pastāv tāda lieta, kas iepriekš nav minēta, jo viss par ko varam padomāt, jau iepriekš ir domāts). Līdz šim, rakstot matemātikas darbus, vienmēr uztraucos, ka nepareizi pildu un noteikti būs daudz kļūdu. Ja labi paskatās, tad izskatās ļoti mazohistiski. Varbūt arī attiecīgi tam uzvedos, bet visticamāk patiesība atrodas tuvāk zemajam pašvērtējumam.
Tāds reiz biju (nav obligāti pieņemt faktu, ka tagad esmu mainījies), bet tagad uz visu to skatos savādāk. Nevar īsti teikt, ka tad dzīve nebija krāsaina, bet tagad krāsas ir parādījušās. Reizē ar atnākošajām krāsām arī skatījums ir mainījies. Tagad uzskatu, ka ir elementi, kas pienākas un izejot no tā vairs neuztraucu sevi, sakot sev, ka viss ir nepareizi, bet izpildu un esmu mierā.
