Par to, ko es lasu, kāpēc lasu un kā es to daru, nav vajadzības runāt, jo šoreiz gribu tikai īsumā atskaitīties pats sev. Pērn izlasīju 94 grāmatas, lai gan biju uzstādījis sev mērķi izlasīt vien 52 – tā, lai katrai nedēļai būtu sava grāmata. Labi, starp šīm turpat vai simts grāmatām dažas bija ļoti īsas grāmatas, bērnu grāmatas, bet visas bija interesanti lasīt, jo ne jau skaitļa pēc tas tiek darīts. Aizkadrā palikušas vairākas (nepieklājīgi daudz!), kas savu kārtu sagaisīs jau šogad (vismaz es tā ceru, ha!). Bet starp to, ko tiku izlasījis, es izcēlu trīspadsmit, manuprāt, labākās, un šis stāsts ir par viņām!!
13. „Es esmu grāmata” - Viivi Luik, Hedi Rosma – Mansards, 2013
Tikai laikā, kad sāku strādāt grāmatnīcā, es pamanīju šo mazo grāmatu, ieskatījos tajā un tūlīt pat ņēmu un to iegādājos. Par tādu cenu grūti paiet garām grāmatai, lai kas arī tajā nebūtu rakstīts. Bet tā nav tikai grāmata, tā ir ļoti saturīga saruna starp divām igauņu sievietēm – dzejnieci un žurnālisti. Tas bija marts, kad es to izlasīju. Lapas ir pilnas ar svītrojumiem, kas nozīmē tikai to, ka saturs ir spēcīgs un man noderīgs.
12. „Apskāviens” – Mārtins Gīlihs – Zvaigzne ABC, 2009
Kādā jūlija pēcpusdienā manā telefonā pienāca jautājums, vai Dolfs tiešām bija traks un tobrīd es nezināju, kas pie velna ir Dolfs. Izrādījās, ka Anna bija kļūdījusies domādama, ka es esmu izlasījis „Apskāvienu”, bet šī grāmata mani ieinteresēja, tāpēc jau pavisam drīz es aizgāju to iegādāties un ātri vien izlasīju. Kaut kas skaists tajā visā bija.
11. „Grāmata” – Mikolajs Ložiņskis – Mansards, 2013
Kamēr Ložiņska pirmā latviski izdotā grāmata manā grāmatplauktā stāv iesākta jau kopš tās izdošanas brīža (un ne tāpēc, ka slikta!), šo es izlasīju diezgan ātri. Tas notika maija izskaņā. Laiks, kurā to lasīju, sakrita ar brīdi, kurā intervēju savu omu, lai par viņas dzīvi, kurā netrūkst traģiskuma, uzrakstītu grāmatu. Šī grāmata bija ģimenes sāga, ļoti pieklājīgi sakārtota un pasniegta.
10. „Banija Manro nāve” – Niks Keivs – DienasGrāmata, 2009
Gada nogalē dabūju arī pirmo latviski izdoto Nika Keiva grāmatu, kamēr šo es iesāku tieši pērnā gada sākumā. Tobrīd biju brīvs no darbiem un savu ikdienu aizvadīju lasot aizvien vairāk un vairāk. Nespēju apstāties. Tolaik, pēc sarunas ar Anitu, es piegāju pie sava grāmatplaukta, kurš vēl nebija ieguvis savas tagadējās mājas, un izvilktu no tā vairākas grāmatas, pašķirstīju tās un atradu tieši Keiva grāmatu kā vispiemērotāko lasāmvielu gada sākumam. Lai kas arī nebūtu galvenais varonis, man viņš bija pats Niks Keivs – pēc skata un izdarībām. Fonā skan viņa balādes.
9. „Pirmā reize” – Daina Tabūna – Mansards, 2014
Maijā es satiku šo augumā mazo rakstnieci, kurai pirms tam jau biju rakstījis, ka viņas vīna dzeršanas ainas ļauj man nonākt laikā, kurā viņa to izbaudīja, un būt līdzās un dzert ar viņu pašu. Ir viena porno aktrise, kura man atgādina Dainu, bet ne par to, ha! Grāmatu nelasīju no sākuma līdz beigām, bet grābu stāstus krustām šķērsām. Daži piesaistīja vairāk, daži mazāk, taču visā kopumā grāmata bija ļoti laba. Nesaprotu, ko daži nejēgas tobrīd piesējās, ka tāda grāmata nav pelnījusi būt nominācijā uz gada debiju literatūrā.
8. „Gūtenmorgens” – Māris Bērziņš – Mansards, 2009
Mana apsēstība ar Māri Bērziņu jau ir aprakstīta kādā no iepriekšējiem rakstiem. Tas, ka šī grāmata ir tikai 8. vietā neko nenozīmē. Patiesībā, visas šīs grāmatas ir nenovērtējamas un secība, kādā tās esmu salicis, pa lielam ir tikai nejauša. Māris Bērziņš bija mans pavasaris. Varbūt bez tā es to nebūtu pārcietis! Šķiet, tobrīd grāmata atrada mani un es to iesāku lasīt vispiemērotākajā laikā. Pastaigas ar šo grāmatu rokā bija tik izjustas, parciņi, kuros alu dzēra grāmatu varoņi bija tik reāli. Es visur sajutu pats sevi.
7. „Esiet sveicinātas, skumjas” – Francuāza Sagāna – Diena, 2006
Savā velobraucienā pa Latviju es savulaik biju dabūjis vairākas grāmatas no šīs sērijas un tikai tāpēc, ka Sanitai tās bija liekas. Toreiz es savācu piecas un starp tam bija arī šī, par kuru pirms tam nebiju dzirdējis. Vēlāk es sadabūju arī pārējās Sagānas grāmatas, jo šī mani aizrāva. Kā reiz jau tiku teicis, tā man atgādināja Anitas rakstītprasmi. Tā mierīgi varēja būt viņas uzrakstīta grāmata, tāpēc ņēmu uzdāvināju arī viņai šo lielisko grāmatu, lai viņa iepazīstas pati ar sevi.
6. „Rīga – Maskava” – Sabīne Košeļeva – Zvaigzne ABC, 2015
Biju nolēmis mest mieru slinkošanai un sākt strādāt. Mani Vācijā sapelnītie ietaupījumi bija izsīkuši, tāpēc meklēju darbu. Vieta, kurp gāju, atradās lielveikalā, kurā bija arī maza grāmatnīca, uz kuras jaunuma galda ieraudzīju šo grāmatu, un tikai tāpēc, ka man ļoti patika V. Jerofējeva grāmata „Maskava – Gailīši”, kura togad bija visai iecienīta lasāmviela daudziem. Atvēru Sabīnes grāmatu un iesāku lasīt. Pirmo lapaspusi izlasījis, es liku grāmatu atpakaļ, jo zināju, ka šis ir tas gadījums, ka bez zīmuļa tālāk lasīt nav iespējams – grāmata vispirms ir jāiegādājas. Ja kaut kas varētu sabojāt TR Notāra debiju, tad šī ir vienīgā grāmata, kuru spēju iedomāties.
5. „Dāsnais koks” – Šels Silverstains – Zvaigzne ABC, 2012
Starp manām izlasītajām grāmatām šī ir vienīgā, par kuru pagaidām esmu uzrakstījis. Jā, mans grāmatu blogs ir tik jauns, ka nekā tajā nav. Bet šī grāmata tajā ir. To man sanāca uziet pavisam nejauši. Tā mētajās ne tur, kur tai jābūt, un, kamēr meklēju šai grāmatai īsto vietu, Ramona paspēja man pateikt, ka tā ir laba. Atvēru to un izlasīju. Tajā brīdī nesapratu vai ir jāraud, vai jāsmaida aiz laimes par tobrīd piedzīvoto. Grāmata bija tik aizkustinoša. Tai netrūka itin nekas.
4. „Belašs jeb vilcienā lasāmā grāmata” – TR Notārs – Zvaigzne ABC, 2015
Te nu tā ir – gada debija latviešu literatūrā. Šai balvai Notārs jau var meklēt piemērotāko vietu savā Ādažu rezidencē. Pēc grāmatas man bija jābrauc pašam, jo viņš bija gana slinks, lai visu jūlija mēnesi man to nepiegādātu personīgi, lai gan nereti tikām kopīgi pusdienojuši un dzēruši picērijā līdzās manai darbavietai. Biju pirmais, kurš to izpakoja no papīra, kad tā jūnija beigās tika piegādāta. Sagadījās, ka arī Notārs ir turpat lielveikalā un ienāca apskatīties uz savu garadarbu. Spītīgi ņēmos to nelasīt, kamēr nebūšu dabūjis pats savu eksemplāru un tā pienāca augusts. Ziniet, tieši šīs grāmatas pamudināts es uztaisīju šo blogu, un recenzija par to biju paredzējis kā pirmo. Taču esmu bezgala slinks, sasodīts, un aizvien vēl turu šo dzelteno grāmatu sev līdzās pie galda un ceru, ka jau pavisam drīz taps raksts, kuru grasījos rakstīt vēl pirms izdomāju, ka visus savus nepabeigtos rakstus ir jāsaliek vienkopus un jāiespiež grāmatas formātā. Lai gan tai jau bija jābūt lasītāju rokās, es ceru, ka šī grāmata savus lasītājus sasniegs jau pavisam drīz...
3. „Kūrviesis” – Hermanis Hese – Mansards, 2014
Par Hesi es neko nezināju, lai gan man ir divas viņa agrāk izdotās grāmatas, un pat šī grāmata mani ne īpaši uzrunāja, kad to ieraudzīju. Ne tāpēc, ka tā būtu slikti noformēta, nē, man vienkārši jau bija gana daudz grāmatu, lai es vairs neskatītos pa labi un pa kreisi. Kaut kad es tomēr tiku to apskatīt arī no iekšienes un tūlīt pat iemīlējos tajā kā glītā meitenē. Šī grāmata lasījās ātri. Aizjoza garām, atstādama dziļas rētas. Kaut ko tādu es nebiju iedomājies tajā atrast. Bez visa filozofiskā piesitiena, tajā bija brīvs gars. Mani gan nemoka ar vecuma atnākušās kaites, bet es labi izjutu to atmosfēru, kādā viņš tur dzīvoja. Hese ļāva man būt vecam un nelidināties apkārt kā prātu zaudējušam tīnim. Ha!
2. „Nelabums” – Žans Pols Sartrs – Diena, 2006
Ar savu no Sanitas sadabūto „Nelabumu” es staigāju pa ziemoto Rīgu. Tas bija pats gada sākumā, drīz pēc tam, kad Nika Keiva Banijs bija atrādījis man savas pēdējās lapaspuses. Šo grāmatu vēl neizlasījis es nodēvēju par vienu no labākajām grāmatām vispār. Tā bija atombumba manām smadzenēm un dvēselei. Šis mazais, neglītais vīrs ieguva vietu manā ikdienā. „Nelabums” bija labākais, ko no ziemas biju ieguvis. Vientulība, kādā uzturēju savu būtību, bija 1pret1 ar šo darbu... Nesen no Vācijas saņēmu Sartra autobiogrāfiskos rakstus, kurus latviski pat lietotus visi mantrauši pārdod par nežēlīgu naudu.
1. „Ūna un Selindžers” – Frederiks Beigbeders – Zvaigzne ABC, 2015
Ak, kā es gaidīju šo grāmatu. Zināju, ka latviski tā iznāks krietni pēc tam, kad tā bija iznākusi oriģinālvalodā. Kad ieraudzīju, ka vācieši ir pasteigušies ar tulkojumu, es gribēju to iegūt, bet nocietos. Es biju bezgala priecīgs, kad izdevēju mājaslapā ieraudzīju, ka drīzumā tā būs arī latviski. Nevarēju vien sagaidīt to dienu, tāpēc katru reizi līdz ar preču piegādi skatījos papīros vai tajos nav manis gaidītai Beigbeders. 5. decembrī tā jau bija uz jaunumu galda. Elza to pacēla gaisā un jautāja, vai biju jau pamanījis. NĒ, nebiju vis. Manas acis uzreiz iemirdzējās kā divas visspožākās zvaigznes un es tvēru grāmatu, lai sajūsmā remdētu ilgas pēc tās. Arī Elza vēlāk izdomāja to izlasīt un ievietot savā gada atskatā. Grāmata patiešām ir ļoti laba. Un to es nesaku tāpēc vien, ka to ir sarakstījis mans iecienītākais rakstnieks. Tā vien šķiet, ka jau pavisam drīz būs jāķeras klāt pie grāmatas pārlasīšanas, lai gan rindā stāv kaudzēm citu grāmatu. Par šo es vēl uzrakstīšu!!
