Pirmā daļa lasāma ŠEIT
Jaunās žurnālistes tēvs tika ievests apgabala lielākajā slimnīcā, uzņemšanas nodaļā ap 11.00 no rīta.
Tagad priekšā bija vairāku stundu gaidīšanas laiks, jo uzņemšanas nodaļā nepiederošām personām (attiecīgi visiem, izņemot med. personālu) ieeja ir aizliegta.
* * *
Liekas, tās bija garākās 15h manā dzīvē, nodomāja jaunā žurnāliste.
Neziņa un "sēdēšana uz adatām", kas būs, kāda būs mana tēta diagnoze, kāds būs ārstu verdikts un gala lēmums par tālāko rīcību. Tik daudz jautājumu un domu jaucās pa galvu.
Līdz pēdējam brīdim sēdēju uzgaidāmajā telpā. Labi, ka varu strādāt attālināti. Vismaz ik pa brīdim, darbs aizgaiņāja visas domas un varēju pastrādāt. Visu dienu tā arī nebiju ēdusi, patiesībā nemaz nebija izsalkuma sajūta. Vakarpusē, liekas, ka bija plkst. 22.00, mani pasauca galvenais ārsts, kurš pasniedzot karstas tējas krūzi, ierādīja sēdvietu savā kabinetā.
* * *
Ārstējošais ārsts apsēdās savā krēslā, paņēma mana tēva slimības vēsturi un dziļi ievilka elpu, uzrunājot mani: "Miss Džonsone!"
* * *
Karstā tējas krūze sildīja rokas un sajutu manāmu uztraukumu savā prāta, likās, ka tas nenotiek ar mani, ka skatos no malas kādu filmu.
Tas, ko viņš grasījās paziņot, vienā no dziļākajām domām bija paslēpies un skrējis cauri prātam pa dienu, kamēr sēdēju uzgaidāmajā telpā.
* * *
Pēc neilgas klusuma pauzes, Dr.Meiers turpināja: "Man Jums ir sekojoši jaunumi. Jūsu tēvam datortomogrāfija uzrādīja vairākus, nelielus asinsizplūdumus smadzeņu labajā puslodē. Mēs viņu šādā veselības stāvoklī nevaram laist mājās."
