2...0

Pēc divām dienām-

Bruno pavadīja tumšo vakaru atkal vientulībā, tikai nu jau citā viesnīcā un citā pilsētā. Viņš bija aizbraucis no pilsētas, kurā dzīvo Tīna, tika pametis to nedēļas dzīvi, neatskatoties. Sēžot pie lielā, plašā loga, raudzīdamies ārpusē un pārmesdams sev, savu rīcību pret piekrāpto Tīnu.
- Kādēļ es neizstāstīju taisnību tai nabaga meitenei? Kāpēc es meloju? Viņai bija tiesības zināt taisnību!? Es atļāvos atstāt viņu tur ar tiem pašiem cilvēkiem! Pat nēesmu pārliecināts vai viņai atkal nedraud briesmas. Vai tiešām būtu labāk, ja es dotos atpakaļ un satiktu viņu vēlreiz? Izstāstītu taisnību un noveltu no sevis šo smago melu slogu?
Tā Bruno sēdēja vēl stundu, daudz prātodams, kā būtu labāk rīkoties šajā situācijā. Vīrietis piecēlas no krēsla un devās uz galdiņa pusi lai paņemtu savu mobilo telefonu. Viņš bija sevi nomocījis ar pārmetumiem, ka šīs divas dienas nebija skuvis rugājus, par savu izskatu nerūpējies, drēbes mugurā bija parastākas par parastajām, t-krekls un sporta bikses nu jau ar ienēsātiem ceļgaliem, sejas mīmikas pelēkas un drūmas, acis nu pat vairs nemirdzēja dzīvespriekā. Paņēmis telefonu rokās, nolēma zvanīt un izsaukt taksometru. Nolēmis tomēr doties pie Tīnas ar daudz jaunām, nepatīkamām ziņām.
Izsauca taksometru, sāka kravāt mantas, kuras būs nepieciešamas esot tur, tai skaitā arī laulību līgumu un apliecību. Lai arī precības bijušas fiktīvu iemeslu dēļ, gredzenu šīs divas dienas vīrietis no pirksta netika novilcis. Lai arī šajā gadījuma gredzens neko nenozīmēja, pirmo reizi mūžā viņam šķita, ka izdarījis ko pereizu, zeltneša rota viņam atgādināja par labo, nesavtīgo darbu. Galva viņam šķita pārpildīta ar domām un tuvākās nākotnes plāniem, likdams savas personīgās mantas somā viņš satrūkās no telefona zvana skaņas. Bruno zvanīja draugs no Maskavas, Ruslans. Cilvēks kurš mūžam būs saistīts ar viņu, kuram Bruno parādā dzīvību, naudu, laiku un palīdzību. Krieva dzīve saistīta ar krievu mafiju, ar nelegāliem biznesiem un cilvēkiem, kuriem nekas nav svēts.
- Здарова Бруно! Как дела?
- Здарова Руслан! Лутще непрашивай. Я лутще хачу изчезнуть!
- Што случилось?
- Не телефоныи разгавор, когда встретимся раскажу!
- Может магу кокто помоч?
- Пока незнаю. Эсли понадабится я позвоню. А сейчас раскажи, как дела у самово?
- У меня все парадки. Вопше звоню тебе нада поговоритъ о бизнесе. Думаю поеду к тибе через три дня. Где я могу тибя наити, дай адрес?
- После треж дней буду здес Канзаса улича гриин три-один.
- Хорошо жди через три дня!
- Ок, пока!
Beidzot sarunu, Bruno plūkojās laukā pa logu un nu jau pie viesnīcas ieejas durvīm gaidīja arī taksometrs. Paķerdams pus sakravāto somu un virsjaku, devās uz izejas pusi. Viņam bija divas dienas laika, lai atrastu un satiktu Tīnu, pārrunātu, kas palicis nepārrunāts un nenokārtots. Bruno straujā solī devās uz izejas pusi, pat neatskatīdamies un nemanot, ka laulību līgums ar apliecību palicis viņa numuriņā uz gultas.
Ceļš bija garš un nogurdinošs. Bruno stundas attālumā no pilsētas palūdza apstāties šoferim pie benzīnuzpildes stacijas. Viņš vēlējās nopirkt tasīti kafijas, lai neaizmigtu atlikušā brauciena laikā. Stāvēdams arā pie automašīnas tukšoja kafijas krūzi un vingrināja kājas, kuras bija, kā iebalzamētas no sēdēšanas. Taksometra šoferis, melnādainas, afroamerikāņu izscelmes jaunietis tikmēr kūpināja savu brazīlijas cigāru un raudzījās visapkārt uz klajajiem laukiem, kuri pletās vairāku kilometru rādiusā.
Tumšais vakars nu gāja uz tumšas nakts pusi. Vēl pārdesmit kilometri un Bruno būs nokļuvis pilsētā, kurā dzīvo Tīna. Vīrietim ar taksometra vadītāju pat sarunas vairs neritēja tik raiti, kā brauciena sākumā. Uz neilgu brīdi iestājās klusuma mirklis, līdz atkal atskanēja telefona zvans. Bruno zvanīja neatpazīts numurs. Viņš šaubījās vai maz atbildēt uz zvanu tādā nu jau vēlā vakara stundā, tomer izlēma, ka atbildēs un izdzirdot klausulē maigu, samtainu balsi bija ļoti pārsteigts. Tā bija Tīna.
- Lavakar, Bruno!
- Sveika, Tīna! Esmu pārsteigts par tavu zvanu. Man nav tava mobilā telefona numura, tādēļ tieši šobrīd dodos uz tavu pilsētu lai uzmeklētu tevi! Tīna....es ļoti ceru, ka nēesi apvainojusies par manu rīcību, mūsu pēdējā tikšanās reizē un mums būs iespēja satikties vēl?
- Zini Bruno, tam pat nav nozīmes vai esmu uz tevis apvainojusies vai nēesmu. Tu man esi svešs cilvēks, kāda maz var būt runa par satikšanos, mūs nekas nesaista, pareizāk sakot no rītdienas nekas nesaistīs. Tas nav svarīgi, gribēju tikai lai tu zini, ka rītdien ir tiesa. Tiesa, kura mūs izsķirs tik pat oficiāli, cik apprecējāmies. Advokāte teica, ka nekādu mazāko sķēršļu vai problēmu nav, lai mūs šķirtu. Tas arī viss ko gribēju teikt un ja tu dodies uz manu pilsētu, tad tiesā noteikti ieradīsies?
- Nē, Tīna! Atcel tiesu lūdzu! Tā nevar, man tev kaut kas ļoti svarīgs jāsaka, tu mainīsi domas! Mums vajag satikties, šovakar! Tīna, man jāatzīstās melos un japastāsta taisnība. Kāzas, kas notika tās tevi izglāba....tevi gribēja .... nē tomēr tā nav telefona saruna. Ir jātiekas, kur mēs to varam izdarīt?
- Nesapratu? Atkal kaut kādi jociņi galvā? Ai, Bruno, man šķiet ka tev kaut kas nav kārtībā ar galvu!
- Nē , ar mani viss ir kārtība. Lūdzu, tev ir jāuzklausa mani ,mums jasatiekās!
- Labi! Pēc piecpadsmit minūtēm Centrālajā parkā, pie otrā soliņa. Es uzklausīšu pēdējo reizi tavu sakāmo!
- Es nepaspēšu, esmu tikai ceļā, pēc pus stundas. Sagaidi mani lūdzu! Tas ir svarīgi, Tīna, priekš tevis pašas!
- Labi. Tikai bez taviem kārtējiem jociņiem!
- Nebūs joku! Paldies tev, ka piekriti tikties, es braucu, būšu pēc iespejas ātrāk.
- Gaidīšu.
Abi ļoti satraukti pārtrauca sarunu. Tagad Bruno jaizdomā, kā lai visu taisnību izstāsta.
- Vai maz Tīna spēs noticēt kaut kam tādam... vai viņa jau pēc pirmā teikuma negribēs klausīties un aizies prom.... vai viņa maz atnāks un sagaidīs mani parkā....varbūt pastāvēs uz sava, ka jāpārtrauc laulība un negribēs dzirdēt neko. - Bruno nezināja ko domāt un ko gaidīt. Nezināja, kāda būs Tīnas reakcija, kad viņa uzzinās Oļega nodomus, kādi bija pirms kāzām. Viņam ceļā bija atlikušas maksimums piecpadsmit minūtes, pārāk mazs laiks, lai sakopotu domas par to, kā pasniegt infomāciju meitenei, jo sakāmais nebija no parastajiem.
Tīna bez šaubīšanās bija nolēmusi izteikt tikai pārmetumus un it ne maz neklausīties Bruno teiktajā. Viņa vēlējās nosodīt svešinieku un pateikt cik nelietīgi viņš izrīkojies pieļaujot visam aiziet tik tālu. Tīna bija tik ļoti saniknota, jo meitenei jau ir līgavainis, tikai liktenīgajā vakarā viņš neatradās pilsēta, tādēļ viņa devās uz bāru viena, bez līgavaiņa pie sāniem. Vakardien Tīna saņēma sarūgtinošu un sirdi žņaudzošu īsziņu no viņa '' Tu biji mana izredzētā! Es biju gatavs tevi bildināt! Bet tu kā izrādās esi jau laulāta, man nezinot... ar to es saprotu, ka mūsu saderināšanās vairs neko nenozīmē! Ceru uz neredzēšanos! Tavs bijušais Makss!'' Meitene nemaz nespēja nojaust, kā viņas saderinātais varēja uzzināt, par tās nakts pieļauto kļūdu. Viņa meģinaja viņam paskadrot, izstāstīt un centās visu labot, bet velti. Viņas Makss negribēja dzirdēt ne skaidrošanos, ne atdzīšanos mīlestībā, nedz arii dzirdēt Tīnas piedošanas lūgumus, ne raudāšanā klausīties....viņam Tīna tika izsvītrota no viņa dzīves! Pie notikušā meitene vainoja tikai Bruno... viņai pat prātā nenāca doma, ja nebūtu viņa, meitenei būtu vēl sliktākā situācijā. Abi bija noskaņojušies pierādīt savu taisnību.
Pienāca tas brīdis, kad Bruno bija nokļuvis pilsētā, atlika vien sameklēt norunāto tikšanās vietu. Tīna vēl sēdēja savā iemīļotajā kafeinīca un necentās steigties uz parka pusi. Viņa dzēra savu latte un apdomāja ar ko sāks pārmest simpātiskajam svešiniekam. Raudzījās apkārt uz cilvēkiem, šķita, ka visi tik laimīgi, ka nevienam nav problēmu, nevienam nekur nav jāskrien vai jāsteidzas, dāmas apmierinātas ar saviem vīriešiem kuri pie sāniem... bet Tīna viena, ar poblēmām, drūma, noskumusi un nu jau drīzumā viņai būs arī jāsteidzas. Smagi nopūtas un ar vienu malku izdzēra savu karsto dzērnienu, kurš nu vairs pat nebija ne karsts, ne silts, bet gan auksts. Paķēra savu rokassomiņu un devās ceļā ar cerību, ka Bruno kavēs un viņa varēs doties mājās nesatiekot viņu.

Dāma par sevi parliecinādama, augstu paceltu galvu, soļoja uz Bruno pusi... viņš savukārt stāvēja pie soliņa nokāris galvu, raudzīdamies zemē. Ar tām pašām nošļukušajām un iznēsātajām sporta biksēm, kuras nēsājis jau divas dienas. Rokas sa licis jakas kabatās, nemanīja, ka tuvojās Tīna.
- Sveiks!
- Sveika, es sāku domāt, ka tu neatnāksi, bet tomēr tu esi te. Paldies! Pirmkārt, Tīna, es gribētu atvainoties par meliem, ko tev stāsīju tajā rītā, kad pamodāmies jau precēti.
- Bruno, mani neinteresē ko tu man meloji! Mani interesē tikai viens, kāpēc tu visu pastāstīji manam Maksam? Kāpēc pārs dienu laikā tu sabojāji manu dzīvi? Ne man vairs draugu, ne man mana mīļota!
- Nē, Tīna! Es tev gribu pastāstīt ko svarīgu! Tavi draugi nebija tavi draugi, kā tu domāji. Tavu Maksu es nepazīstu, nezinu kas viņš ir un neko nēesmu teicis viņam. Tīna, es ar kāzām paglābu tevi no drausmīgāka likteņa pavērsiena!
- Es tev teicu, bez jociņiem! Es nesaprotu vispār kas notiek, kas pie kā vainīgs. Zinu ka tikai jūs trīs nozudāt, atstājāt mani nesaprašanā, neziņā! Dina uz zvaniem neatbild, Oļegs pazudis tā pat, tu atstāji mani muļķes lomā! Mans Makss mani pameta tevis dēļ.
- Es tev zvēru, ka neko viņam nēesu teicis, es pat nezinu kas viņš ir. Oļegs ar Dinu nozuda jo....
- Jo??
- Jo, tas ir garš stāts , bet tev ir mani jāuzklausa, un es apsolu ka šoreiz bez meliem! Apsēdīsimies lūdzu!
- Stāsti nu savu garo stāstu, esmu pārliecināta, ka tu esi slims, psihiski slims un tava fantāzija ir aizgājusi pārāk tālu.
- Nē, es nēesmu slims! Tavs saucamais draugs, Oļegs, tajā vakarā visu jau bija izplānojis. Viņš par prāvu naudas summu gribēja tavu roku pārdot daudz vecākam vīrietim par mani, vīrietim kuram tādā veidā dabūta sieva tu būtu jau trešā. Dina protams ir uz vienu roku ar Oļegu, tādēļ viņi nozuda abi ar manis samaksāto naudu.
- Tu tiešām esi nelīdzsvarots! Tavā galvā kaut kas nav kārtībā! Mūsdienas man tagad stāstīt tādas pasaciņas! Un tu uzskati, ka es esmu tik stūlba, ka noticēšu tev?! Pārstāj gvelzt muļķības, vai nu es tūlīt pat aiziešu!
- Labi, Tīna, sakšu stāstīt tev savādāk. Kāpēc tu neatceries to vakaru pēc otrā mohito kokteiļa? Jo tev bija mohito piebērtas narkotikas. Kāpēc lai tava draudzene piekristu kļūt par kāzu liecinieci ? Jo kāzas bija viņas interesēs! Kāpēc tev tagad neatbild ne Dina ne Oļegs? Jo viņi tajā pat vakarā devās uz lidostu lai pazustu no šīs pilsētas! Es viņiem samaksāju simt tūkstošu euro, ar tādu summu viņi var dzivot līdz pensijai, laimīgi, bez bēdas, ka pārdevuši tavu roku, jo tev cik sapratu nav neviena cita drauga, paziņas vai radinieku, kas tev varētu kaut kādā veidā palīdzēt vai atbalstīt.
Tīna klausoties daļēji noticēja Bruno un asaras negibot sāka birt, viņa nespēja aptvert vai tiešām ar viņu kāds varējis tā izrīkoties.
- Tīna, lūdzu neraudi, nevajag raudāt, tagad ir jāsaprot, ka tiesa nedrīkst mūs šķirt, ja notiks tiesa, tas vecais, pretīgais un nelietīgais Filips to uzzinās agri vai vēlu un gribēs atkal dabūt tavu roku! Jo viņš bija ļoti neapmierināts, ka uzrados es un piedāvāju uz pusi lielāku summu par tevi, tikai tāpēc ka es nevarēju uz to visu vienaldzīgi noskatīties. Piedod, ka es tev neizstāstīju visu jau tajā rīta, bet man tik ļoti negribējās tevi sāpināt. Tu biji tik satraukta, ka nezinaju ko no tevis varētu tādā stāvoklī gaidīt. Policija diemžēl mūsu variantā nepalīdzēs, jo kā tu pati zini Filips ir pilsētas mērs.... Tīna, tev ir jasaprot, ka es tevi gribēju tikai pasargāt!
- Tu esi viens no viņiem! Tads pats, kā tas Filips, ja tu atļāvies pirkt līgavu, zinādams ka piekrītu nēesot savā prāta, ka nēesmu adekvātā stavoklī! Viss, mani nekas vairs neinteresē, es eju prom un rītdien tiesa notiks, es neko neatcelšu!
- Tīna, tev atkal draudēs briesmas, kā tu nesaproti un tad manis blakus vairs nebūs! Nedari muļķības!
- Bruno, nestāsti man pasakas, pastāsti kāpēc lai tu svešiem cilvēkiem maksātu tādu naudu, saprastu ja es tev būtu zināma iepriekš, tu noteikti man melo atkal!
- Es nemeloju, viss ir tiesa! Es iemaisījos, jo ... pats nezinu.. ruma pa daudz bija, iespējams tādēļ. Naudas man ir pietiekoši. Vajag mierīgi apsvērt visus plusus un mīnusus un izdomāt tev labāko risinājumu. Padomā par saviem draugiem, cik daudz tev melojuši, cik daudz palīdzējuši, kā attiekušies no paša sākuma līdz pat liktenīgajam vakaram, ko slēpuši ko nē. Pārdomā visus sīkumus, varbūt jau sen bija iespēja saprast, ka viņi tev nebija īsti draugi, kā tu domāji.
- Ar tevi es negribu neko apspriest, nezinu kurā brīdī tu man melo kurā taisnību stāsti! Pierādi man savu taisnību , tad mēs runāsim tālāk!
- Es varu tev pierādīt taisnību, piemērams par lieciniekiem. Man ir līdzi laulību līgums un apliecība. Tur ir visu paraksti Dinas, mans , tavs, Vadima.

Bruno ķērās pie somas, lai izņemtu dokumentus, bet to nebija. Viņš apstājās un klusēja. Saprata, ka visu steigā atstājis viesnīcas numuriņā.
- Tīna, esmu aizmirsis visu paņemt līdzi. Es steidzos un acīmredzot dokumenti palika uz gultas malas manā numuriņā.
- Es tev ticu protams. Meli atkal, tev nav pierādījumu. Noteikti par pašām kāzām man tiki samelojis un mēs nēesam pat salaulāti!? Saki vienreiz, ko tev no manis vajag? Naudas man nav, es esmu parasta meitene, kurai pat uz doto brīdi darba nav.... ko tu gribi no manis, ko tu gribi ar visu šo panākt?
- Tīna, lūdzu.... man neko no tevis nevajag. Es gribu lai manas pūles, tevi pasargāt no Filipa, neizrādītos veltas. Lai tu būtu drošībā, kamēr vien es neizdomāšu, kā likt vecajam mēram atlikušos gadus pavadīt cietumā. Un protams............
- Ļauj man dzīvot mierīgi, bez tavas iejaukšanās. Tava parādīšanās manā dzīve neko labu nav nesusi, tāpēc lūdzu, ļauj dzīvot!

Tīna neklausījās vairs ne vārdā, ko atbildēja Bruno. Viņa gāja prom neatskatīdamās, ar vien lielākiem un ātrākiem soļiem. Viņš vairs nezināja, kā rīkoties tālāk, kā likt Tīnai pārdomāt, ko darīt, lai tiesa nenotiktu, kā pierādīt savu taisnību. Nesaprazdams, kā rīkoties, ko iesākt tālāk, apsēdās uz blakus esošā soliņa un vēroja Tīnu aizejam. Meitenei nenoejot pat piecdesmit metrus, viņš nolēma sekot, lai uzzinātu, ko viņa iesāks tagad, zinot taisnību.
- Kāpēc viņa man netic, ko man darīt tagad, pat pierādijumus nēesmu paņēmis?! Ko lai es iesāku, ja es neieradīšos tiesā, visu izskatīs bez manas klātbūtnes. Vienīgais variants ir ierasties uz tiesu un nepiekrist šķiršnai, likt tiesai domāt, ka sievu mīlu, ka strīda laikā, dusmu vadīta, meitene pieprasīja sķiršanos, iespējams tad tiesnesi lems, dot laiku mums laulātajiem, pārdomāt lēmumu šķirties un tas savukārt dos laiku man, lai pārliecinātu Tīnu nedarīt muļķības.

Bruno centās neatpalikt no meitenes, ar cerību, ka viņa dodas mājas un viņam būs iespēja uzzināt Tīnas dzīvesvietu. Viņš nezināja ko darīs, ja pat uzzinās viņas mājas adresi, bet turpināja sekot. Tomēr viņš kļūdījās, viņa gāja atpakaļ uz kafeinīcu kur tika sēdējusi pirms tikšanās ar Bruno. Tīna paņēma savu kārtējo latē un apsēdās pie galdiņa lai padomātu par svešinieka stāstīto. Bruno neiedams iekša, pētija iekšpusē notiekošo pa lielajiem kafeinīcas logiem, atļaudams viņai pārdomāt visu, izlēma sagaidīt meiteni ārpusē.
- Bruno, tāds skaists, jauns, galants vīrietis, bet tāds vienā vārdā sakot maita. Kāpēc viņam kaut kas tāds jādara, es viņu nepazīstu, nezinu ko domāt. Nē, man jāmēģina sazvanīt Dina. Viņa noteikti man izstāstīs taisnību.

Tīnas centieni sazvanīt gan Dinu gan Oļegu bija veltīgi. Nebija iespējams, ne viens ne otrs neatbildēja uz zvaniem. Meitene bija sašutusi, nesaprata ko lai domā, vai tiešām Bruno būtu stāstījis taisnibu. Viņai šķita, ka galva no domāšanas uzsprāgs, nolēma paņemt nervu nomierināšanai ko grādīgu. Tā arī darīja, aizgājusi pie letes pasūtīja simts gramus Jack Daniela un apelsīnu sulu. Bruno to visu redzēja un saprata ka nu noteikti jasagaida meiteni iznākam , tikai gaidīšana būs ilgāka nekā viņš bija plānojis. Viņš gaidīdams pētīja Tīnas kustības, viņas skatienus, viņas galvas grozīšanu - kad iegrima domās, saviebto seju - kad tika malkots viskijs, lūpu kodīšanu - kad vēroja apkārt notiekošo, matu kārtošanu - kad zeltaini brūnie mati kārās pāri sejai. Tā vinš vēl pus stundu sēdēdams āra, domāju par risināmo problēmu, saprata, ka ar varu nesanāks likt meitenei ticēt notikušajam. Bruno bija jāizomā cita pieeja viņai.
- Varbūt mēģināt viņu savaldzināt, bet par maz laika, lai es to spētu izdarīt. Pievienoties viņai, sastādīt kompāniju un piedāvāt vel pa pāris gramiem viskija. Un tā līdz viņa vairs nedomā par tiesu, līdz viņa vēlas gulēt un nedomāt par neko.

Nu pienāca mirklis, kad reibinātā Tīna nāca laukā no kafeinīcas. Sejā nu jau bija manāms sārtums, uz lūpām smaids un kājas izskatījās ļoti nestabilas. Ejot āra no kafeinīcas meitene pat negaidīja, ka pretī viņu sagaidīs Bruno.
- Atkal tu! Tu tagad mani izseko?
- Nē, es nācu izdzert kādu ruma glāzi siltumam, pirms pārlaist nakti zem klajas debess. Nedomāju, ka tevi satikšu te.
Bruno atkal meloja Tīna, lai vēl vairāk nesatrauktu viņu ar savu uzstājību un pat uzmācību.
- Kā zem klajas debess? Kur tad tavs kārtējais viesnīcas numuriņš?

Neticīgi un ironiski meitene jautāja, cerēdama sarunu paildzināt un sagaidīt jautājumu par pievienošanos sastādīt kompāniju. Tīnai pašlaik nebija labs finansiālais stāvoklis, tādēļ, lai arī gribēdama, paskatoties makā atteicas no otras viskija glāzes, kuru piedāvāja viesmīlis. Šobrīd viņai visas cerības bija vakaru paildzināt ar Bruno palīdzību.
- Es aizmirsu visus dokumentus arī savu ID karti, tādēļ viesnīca nepiekrita mani reģistrēt bez personas apiecinošiem dokumentiem. Nāksies pavadīt laiku šajā kafeinīcā pēc iespējas ilgāk un pēc tam doties uz kādu soliņu pārlaist nakti.
- Ak tu nabadziņš! Ārā tev būs ļoti ērti un silti pārlaist nakti.
- Pat piekrītu tev šoreiz, ka ļoti ērti. Domāju, ka pat silti pēc pars simt gramiem ruma. Savukārt tu , viena, dzērusi, neaizsargāta pa nakti dosies mājās? Varbūt varu piedāvāt tev pakavēt man garo, garlaicīgo vakaru? Es uzsaucu! Es tevi vēlāk pavadītu līdz mājām, lai nav vienatnē jāmēro mājupceļš?
- Man mājas nav tālu. Pat kilometrs nav jāiet. Nesatraucos par to, ka vienai jāiet. Par piedāvājumu... es domāju, ka jā, varētu es tev pakavēt vakaru, bet ne ilgi. Maksimums pus stundu.
- Neuzskatu ka dari pareizi viena šādā nakts stundā iedama. Ceru ka esi nodrošinājusies kaut ar asaru gāzes baloniņu? Kaut gan to pārrunāsim sēžot pie galdiņa. Dosimies iekšā?
- Man tāds nekad nav bijis vajadzīgs un arī šoreiz nebūs nepieciešams. Jā ejam un sēdēsim mēs pie mana iemīļotā galdiņa, telpas labajā stūri, pēdējais.
- Kā teiksi jaunā dāma. Kādu dzērienu tu baudīsi?
- Man salda sarkanvīna glāzi, lūdzu.
Tīna vēlējās izskatīties mazliet galantāka, uzskatīdama, ka ar viskija glāzi tā it nemaz neizskatīsies.
- Labi, es sev ņemšu kāroto rumu. Lūgšu uzgaidīt tev, došos pie letes pasūtīt.
- Protams.

Tīna nesaprata ko dara, tikko viņa ienīda Bruno no visas sirds, tagad piekrita sēdēt pie viena galdiņa un kavēt laiku viņam. Uzdodot sev jautājumu, vai tiešām vienas alkahola glāzes dēļ, tas viņai lika domāt sliktu par sevi, radās aizdomas pat par alkaholismu. Bruno tajā laikā domāja, kā pievērst Tīnas uzmanību ar tikko nopirkto šokolādi un zelta papīrīti ietītajiem laimes cepumiņiem.
- Esmu atpakaļ. Paņēmu priekš tevis šokolādi, ceru būšu noteicis pareizi tavu gaumi un tev garšos, kā arī laimes cepumiņus trīs tev un trīs man. Lasīsim nakotni.
- Man noteikti garšos, paldies. Ak, laimes cepumi, interesanti, labpāt lasītu viņus katru dienu. Drīkstu vērt jau vaļā?
- Varbūt pagaidīsim dzērienus, kad atnesīs un tad atvērsim?
- Labi, pagaidīsim.
- Tu tici šiem cepumiem?
- Nezinu vai ticu, bet ir interesanti palasīt, parasti ir maza cerība, ka varbūt tomēr piepildās, jo nekad nekas nenotiek tāpat vien.
- Tur tev taisnība, piekrītu!

Bruno sēdēja un smaids rotāja viņa seju, apmierināts, ka Tīna piekritusi pakavēt laiku, prātoja, kā lai aizrauj viņu ar šo vakaru un meitene nedomā iet pēc pus stundas mājās.
Bija daži varianti, tomēr pārāk parsteigties viņš nedrīkstēja,jo zināja, ka viņa sieva ir viegli aizvainojama un ļoti ietiepīga. Tomēr riskēt viņam nāksies, jo labāku variantu viņš nevarēja izdomāt.

- Bruno, par ko tu tik ļoti domā? Par nakti, kas jāpavada zem klajas debess?
- Nē, es domāju, kā lai padara, šo pēdējo vakaru precētiem, neaizmirstamu.
- Ak, tā. Es gan neteiktu vakaru, bet pēdējās divdesmit minūtes neaizmirstamas.
- Tātad es nespēšu tevi noturēt te ilgak, kā norunāto pus stundu?
- Es domāju, ka nē. Ja nu vienīgi tu man liksi aizmirst laiku.
- Es centīšos! Nu lūk, tiek nesti arī mūsu dzērieni. Es atvainojos, tomēr palūdzu lai tev pagatavo kokteili, tādu tu nebūsi nekad iepriekš dzērusi. Tur ir ļoti maigas un saldas sastāvdaļas, tev noteikti garšos.
- Un ja tomēr man negaršos?
- Tad es palūgšu atnest saldo sarkanvīnu.
- Labi, tad izdzersim tagad par mūsu trīs dienu laulību. Par manu izjaukto dzīvi un vientuļniekiem.
- Es uzskatu, ka labāk vajadzētu par ko patīkamu saskandināt. Un es zinu par ko. Atvērsim pa vienam laimes cepumiņam un par to, kas tur būs rakstīts mēs saskandināsim.
- Labi, tad daram tā.

Tīna ar aizrautību vēra vaļā cepuma iesaiņojumu un prātīgi lauza cepumu, lai nesabojātu zīmīti, kas atrodas iekšā. Atvērusi, gaidīja, kad Bruno būs atvēris savu.
- Vaļā ir, lasi tu pirmā.
- Labi. Man rakstīts, ka mani gaida īsta mīlestība. Tas būtu fantastiski, ja piepildītos. Mans Makss...... tagad tava kārta lasīt. Jā un kokteilis tiešām ir ļot labs, patīkams.
- Mani tas tikai priecē! Man rakstīts, ka piedzīvojumi tikai sāksies. Interesanti, man tomēr nav vajadzīgi piedzīvojumi, ja nu vienīgi šovakar un ar tevi.
- Atkal tavi joki, piekrītu šovakar tie būtu nepieciešami. Starpcitu pamanīju, ka tu nēesi novilcis laulību gredzenu, kāpēc?
- Jo... man nekad nav bijušas laulības, lai kā es gribēju.....un tā apziņa ka esmu precējies, lai arī neparastu iemeslu dēļ, tomēr precējies....un gredzens man sniedz savā ziņā baudu, ka nēesmu tomēr tik viens, kā šķiet, ka man ir līgava,tu.
- Tu esi jocīgs. Piedod, bet tu esi viens, es tev nēesmu nekas,jo es uzskatu, ka ne dokumenti, ne gredzens neko nepierāda.
- Savā ziņā iespējams tev taisnība,bet tomēr es teiktu, varbūt muļķīgi un smieklīgi izklausīsies, bet es iemīlēju šo gredzenu pa šīm divām dienām. Tu pat drīksti smieties par mani šobrīd.
- Nē, laikam jau, nav pa ko smieties, tas pat, es teiktu ir skumji, ka tev jāiemīlas gredzenā vien, lai nejustos vientuļi.
- Atkal tev ir taisnība, bet kapēc mēs par tik skumīgām lietām. Palūkojies, tev nu pat būs tukša glāze, pasūtīšu vel vienu? Piekrīti?
- Jā, tādu labprāt.
- Uzgaidi mirklīti. Atnākšu atvērsim nākošo laimes cepumiņu.

Tīna noskatījās uz aizejošo Bruno - viņš ir bagāts, veiksmīgs, skaists, jautrs, patīkams vīrietis, tikai kāpēc un ko viņam vajag no manis. Ja viņam ir taisniba par kāzām.... bet neviens normāls cilvēks nemaksātu tādu summu par svešu cilvēku. Man noteikti būs vēlreiz jāaiziet uz to bāru un jāpainteresējās par to vakaru kas vairāk. Iespējams Bruno tiešām ir labs cilvēks un man ir paveicies, ka viņš atradās tovakar man blakus. Kaut gan nē, tā nenotiek....

- Par ko tu tagad domā?
- Par ...par tevi.
- Par mani? Interesanti, un ko tieši ja var lūgt?
- Nevar... es jokoju. Es domāju, ka nekas kas šobrīd notiek nav iespējams... to ka tu esi labs cilvēks,man tā šķiet, tikai nesaprotu ko tev vajag no manis.... neviens normāls cilvēks tādu summu naudas nemaksātu par svešu meiteni....
- Tādā gadījumā, esmu nenormāls... ja tev vieglāk paliek. Labā ziņā nenormāls. Es tev nevēlu sliktu, es negribu tev pāri nodarīt. Es tikai vēlos tevi pasargāt tik ilgi, cik būs iespējms un cik ilgi ļausi to darīt.
- Nezinu ko domāt. Bet nu laiks atvērt otro laimes cepumiņu.
- Jā, meitenēm priekšroka!
- Atkal es, labi.....

-Viņai ir tik maigs un silts skatiens. Viņas balss tembrs ir nedzirdēti pieklusināts un smalks. Naiva un lētticīga meitene. Es sev apsolu, ka neļaušu tādai meitenei, kādam darīt pāri vai sāpināt viņu. Tas viņas Makss, nesaprot ko zaudē. Bet tā vairs nav mana darīšana. Viņa ir viegli pārsteidzama, nieka laimes cepumiņi viņai izraisa prieku.

- Man ir rakstīts....ka labāk nožēlot to, kas izdarīts, nevis, kas neizdarīts. Jauki, pie tā arī pieturēšos. Kas tev rakstīts?
- Ka naktis ir brīnumu laiks. Kā tu domā? Šī arī būs brīnumu nakts?
- Es nezinu, tad jau redzēsim kāda būs nakts.

Precētais pāris kafeinīcā nosēdēja vēl stundu, līdz jau Tīna lūdza, lai viņu pavada mājās. Bruno protams neatteicas un ar lielāko prieku piekrita. Abi bija manāmi reibināti, tomēr meitenei bija daudz lielāks reibums. Viņa visu mājupceļu gāja turēdamās pie vīrieša elkoņa. Iešana bija diezgan sarežģīta, kājas metās un ceļš šķita ļoti tāls. Bruno vēlreiz piedāvāja izsaukt taksometru, tomēr Tīna atteicas vēlēdamās atvēsināt galvu ejot kājām. Viņi soļoja nelieliem soļiem un nesteidzoties, līdz sāka līt lietus. Nokrišņi ar katru noietu metru šķita, ka pastiprinās. Drīz vien lietus lija, kā no spaiņiem. Laikapstākļi pārs minūtēs kļuva bīstami spēcīgi, lietus lija aumaļām un vējš ņēmās spēkā. Tika lauzti koku zari, lapas lidinājās vis apkārt. Bruno pielika soli, bet Tīnai tas ne visai labi sanāca. Tādēļ vīrietis nejautājot atļauju, paņēma meiteni klēpī un nesa to uz māju pusi.

Nokļuvuši pie mājas kurā dzīvo Tīna, viņš nolika daiļo augumu uz kājām. Abi bija izmirkuši slapji, no drēbēm tecēja ūdens, nosaluši spēcīgajā vējā. Bruno bija aizelsies no ātrās iešanas ar meiteni klēpī. Abi laulātie nu jau šķita atspirguši, pēc tāda mājupceļa.
- Esam klāt. Dodies nu mājā un sasildies.
- Tev noteikti jāpārnakšņo pie manis, šādā laika nedrīkst palikt ārā!
- Es.... tev taisnība,labprāt pārnakņošu pie tevis, zem jumta un siltumā.
- Tu man devi naktsmājas to nakt un es tev paliku parāda, tādēļ šonakt jumts virs galvas, tev būs pie manis.
- Paldies tev, bet vai mēs vēl ilgi te ārā runāsim, varbūt tomēr pabeigsim sarunu istabā?
- Jā protams! Ejam.

Bruno ļoti apmierināts ar vakara iznākumu. Bijis vērts paciest lietu, vēju, aukstumu un smago mājupceļu. Meitene pat neiespriga uz rītdienas tiesu, viņa nolēma izbaudīt vakaru ar svešinieku, kas nemaz neizrādījas tik slikts, kā viņai šķita no rīta. Istabā sameklējusi sausas drēbes, pārģērbusies savās pidžamas biksēs un kreklā, nekautrēdamās no Bruno gatavoja siltu tēju abiem.
- Tu droši vari iet tālāk istabā vai vannasistabā un parģērbties. Cik saprotu drēbes tev līdzi ir, tās neaizmirsi?
- Jā, tā es darīšu.

Bruno bija līdzi tikai rītdienai domātais tirkīzzilais krekls, melnās auduma bikses. Pārģērbies un slapjās drēbes pakarinādams uz radiatoriem,gāja atpakaļ pie Tīnas malkot karsto tēju.
- Man nekā ērtāka nav, nāksies vien staigāt šādās, nēertās.
- Es tev varu iedot t-kreklu un šortus, ja vēlies. Protams ne manus, tie tev nederētu. Maksa drēbes vēl pie manis ir palikušas. Piekrīti?
- Paldies, neatteiktos, tā būs daudz ērtāk un omolīgāk.
- Nāc līdzi, iedošu.

Vīrietis sekoja uz istabu, meitene no skapja izvilka t-kreklu un sniedza to viņam, turpināja meklēt šortus. Pa to laiku Bruno jau pogāja vaļā savu tirkīzzilo kreklu lai pāģērbtos.
Tīna, pagriezusies pret viņu, sniegdama atrastos šortus atkal apmulsa. Viņa augums ir apskaužams, muskuļi trenēti, pleci plati un miesas būve ne no smalkajām, ādas krāsa iesauļota. Vieglu smaidu nopētīdama Bruno, pasniedza šortus un devās uz virtuvi pēc siltās tējas krūzes.
- Kāpēc viņš atļaujas manā klātbūtnē pārģērbties. Noteikti izrāda savu seksīgo augumu visām ko jebkad satiek. Ko lai tagad iesāk, miegs nenāk, runāt es domāju, ka mums nav par ko. Iešu ieslēgšu TV, varbūt rādīs ko skatāmu un nebūs neveiklu klusuma mirkļu.

Bruno nāca atpakaļ uz virtuvi, meitene dzirdot soļus nedaudz nervozēja, jo viņai bija kas jāpiedāvā, lai nebūtu jāsēž virtuvē un jāklusē. Tīnai reibums bija pazudīs un arī prāts strādāja savādak, parādoties uztraukumam, nervozumam, mulsumam un nesaprašanai.

- Paldies par drēbēm, šādi tiešām ir ērtāk.
- Nav par ko, iesim paskatīsimies TV, kamēr vien miegs nenāk?
- Labprāt, sen nēesmu tādu ekstru, kā TV un karstu tēju, baudījis. Nerunājot, par meiteni blakus.
- Kārtējie tavi jociņi!
- Nekādu jociņu, visa patiesība.
- Ejam pie televizora.

Pie platekrāna TV, iekārtojušies ērtāk, pārsaluši ārā,apsegdami plecus ar pledu un malkodami tēju, sāka meklēt filmu, kura spētu aizraut skatītājus. Tomēr meklējumi bija neveiksmīgi, neviens no raidījumiem un filmām nešķita pietiekoši interesants vakaram. Bruno ieteica varbūt ir kārtis un viņi varētu uzspēlēt visiem zināmo ''duraku'' vai ''pokeru''. Tīna protams piekrita, jo citu variantu laika kavēšanai nebija. Viņa sameklēja kārtis un abi iekārtojās lielākā gultā, viens pret otru. Pirmās partijas laikā abi klusēja, neko nerunāja, tikai spēlēja. Zaudēja Bruno, tīšām ļaudams Tīnai vinnēt. Viņa nebija muļķe un saprata, ka vīrietis speciāl zaudēja. Lai neatgadītos arī tā otreiz, viņa izdomāja, ka zaudētājam būs jādod ķīla, uzskatīdama, ka tad nu Bruno negribēs zaudēt. Viņai bija taisnība, otrajā parijā zaudēja Tīna. Ķīlā viņa deva savu zelta kakla ķēdīti, kuras dāvinātājs bija Makss. Tā nu viņi spēlēja un centās viens otru noķert šmaucoties, daudz smējās, runāja un jokoja. Līdz katram bija sakrajies pa divām ķīlām, kuras bija arī jāizpērk. Pie Bruno stāvēja meitenes zelta ķēdīte un istabas čības, savukāt pie Tīnas bija vīrieša t-krekls un zelta laulību gredzens.
Kātis viņi spēlēja gandrīz stundu. Tējas krūzes bija izdzēruši nu jau katrs pa trīs. Bija jāsāk ķīlu atpirkšana. Pirmā sāka Tīna domāt, ko likt darīt vīrietim, lai viņš atgūtu savas lietas.
- Es būšu ļauna, tā drīkst?
- Protams, es varu visu ko teiksi.
- Labi. Tātad lai atgūtu T-kreklu, tev tagad jāiziet āra, jānoplūc pie mājas augoša astere un jāatnes man.
- Tu tiešām esi ļauna, tik tikko paspēju sasildīties no lietus un aukstā vēja, bet labi, es došos pēc zieda.
- Gaidu.
Abus uzjautrināja dotais uzdevums, smējās un jokoja. Tīna gaidīja atnākam Bruno, viņš nekavējās ilgi, bet ziedus noplūcis bija vairākus ne tikai vienu. Atnesa tos un pasniedza meitenei.
- Ļoti labi, uzdevums izpildīts. Tu pat izmirki atkal, man tev varbūt iedot citus šortus?
- Nē, paldies, nav tik slapji lai neizkalstu pārs minūtēs. Tagad mana kārta uzdot tev uzdevumu.
- Jā, gaidu ar nepacietību!
- Tātad, tu tagad ieslēgsi mūziku un nodejosi ar mani vienu deju.
- Nopietni? amm... tā ir tagad atmaksa man ....labi..

Tīna uzdevumu pildīja, ieslēdza Selēnas Gomezas dziesmu un tad Bruno aicināja viņu uz deju. Tā bija lēna un mierīga, meitene nebija laba dejotāja, savukārt vīrietim ļoti labi veicās kustības pie šīs dziesmas. Trīs minūtes viņi dejoja, atrodoties tik tuvu viens otram, kā vēl nekad nebija atradušies. Tīnas sirds sitās no uztraukuma, šķita, ka deju partneris noteikti juta viņas sirdspukstus. Bruno savukārt trīcēja un svīda rokas, kuras apliktas - viena ap vidukli, otra sakļauta ar meitenes roku. Deja lika izjust dīvainas un tajā pat laikā, ļoti patīkamas sajūtas abiem. Beidzoties dziesmai skanēt, Bruno atlieca meitenes ķermeni tik zemu, ka Tīnas acis ieplestas bailēs un raudzījas uz vīrieti. Valdzinošais vīrieša smaids atkal lika meitenei sarkt. Veiksmīgi pieceldams Tīnu atpakaļ stāvoklī, pateicās par deju un abi devās turpināt uzdevumu plānošanu un pildīšanu. Bija atlikušas vēl divas lietas, kuras jāizpērk, viena vīra un otra sievas. Abu flirtēšana lika nenozust smaidiem no sejām ne mirkli.
- Es esmu slikta dejotāja, man nepadodas.
- Es gan tā neteiktu, tev sanāca ļoti labi.
- Melis!
- Nē, es saku taisnību. Man patika.
- Protams neteikšu ,ka man nepatika, bet no manas puses varēja būt labāk.
- Viss kārtībā, domāju vēl pārs dejas mums un neatpaliksi no manis ne soli.
- Es gan šaubos, ka vēl kādreiz mēs dejosim.... bet tagad man jādomā tev uzdevums.
- Gan redzēsi, ka dejosim un ne tik vienu reiz vien. Gaidu ar nepacietību nākošo uzdevumu!
- Dots pret dotu būs! Tagad tu ....... es nezinu, man jāizdmā, kas tāds, kas tev nepadotos vai nepatiktu...
- Man viss padodas... un arī patīk viss, kas saistīts ar tevi!
- Ak tavi joki! Viss padodoties tev..... tu dziedāsi!
- Dziedāšu.... par ko tādu es neiedomājos pat! Būs konkrēta dziesma?
- Nē, tu dziedasi saviem vārdiem, brīva izvēle.
- Tu tiešām esi ļauna.... bet labi es dziedāšu. Mūzikas pavadījums būs?
- Nē. Sāc tagad un tūlīt.
- Ai, Tīna.... nezinu kā sākt.
- Sāc, droši....
- Hmmm....labi.......................................................... Tevi vērojot es iemīlējos,
tevi neredzot es ilgojos,
tevi satiekot es attapos,
tu esi tā, mana vienīgā,
Bail atzīt, ka mīlu.
bail atzīt ka ilgojos,
bail atzīt ka sapratu,
ka tu esi tā mana vienīgā.
- Es teiktu, ka pat labi nodziedāji. Tikai pats dziesmas teksts, kā no ''ziepju operām''.
- Labi, tagad jau dzirdu tavus jokus.
- Nē, es nejokoju! Par kuru tu dziedāji šīs rindiņas?
- Par tevi!
- Ha, ha.... ne es jokoju, bet tu un nepārtraukti.
- Nē, saku tikai to ko domāju.
- Ja tā, tad melo!
- Arī nē..
- Labi, lai tā būtu... domā man uzdevumu, lai varu atgūt savu kakla ķēdīti.
- Jau esmu izdomājis, ienāca prātā brīdi, kad liki man dziedāt.
- Tādā gadījumā, nekas patīkams.
- Patīkams, pat ļoti!
- Klāj vaļā to patīkamo uzdevumu!
- Tev tagad ir minūte laika, lai saņemtos spēkus un janoskūpsta mani. Skūpstam jāilgst arī minūti.
- KO? Tu ..... tā nedrīkst....
- Spēles sākuma netika norunātas robežas ko drīkst un ko nē.
- Es.... tu.....
- Neviena nav, mēs esam tikai divi vien, liecinieku nav, uztraukties par ko arī nav, mēs tomēr skaitamies precēti.
- Tev viegli teikt..... labi.... minūte un saņemšos spēkus uz ko tādu.

Bruno negaidīja minūti un neļāva Tīnai saņemties spēkus, viņš pieliecās tuvāk un sāka minūti ilgstošo skūpstu. Meitenei pildot uzdvemu ļāvās, tirpas skrēja pār kauliem, sids dauzījās un prāts atslēdzās. Laiku neskaitīja neviens no abiem, skūpstījās un izbaudīja patīkamo procesu. Bruno, kā vīrietis iesila, vēlēdamies pieskarties meitenei, tomēr tas izjauca vairāk kā minūti ilgušo skūpstu. Tīna novērsās.
- Viss, uzdevums izpildīts.
- Jā, uz visiem simts.

Meitene jutās diezgan nēerti, piedāvāja doties gulēt, kam Bruno piekrita. Rītdienu nevēloties sagaidīt vīrietis nolēma pajautat Tīnai par tiesu, ko viņa ir izlēmusi. Atbilde neiepriecināja, jo viņa savas domas pa šo vakaru nebija mainījusi. Viņa saklāja gultu vīrietim un sev izlaižamo dīvāniņu. Bruno nebija ar mieru tā gulēt, viņš ,kā džentelmenis piedāvājās gulēt dīvāniņā un lai Tīna guļot savā gultā. Meitenei bija tāds nogurums uznācis, ka bija vienalga kur gulēt, tādēļ neiebilda Bruno teiktajam. Abi apgūlušies katrs savā guļamvietā, vēl prātoja par rītdienas tiesu.
- Kāpēc viņa nepiekrita atcelt tiesu, redzēja, ka nēesmu ne manjaks, ne sliktais. Var redzēt, ka pašai patīk mana kompānija, skūpstīja mani bez iebildumiem. Dejoja ar mani ar patiku. Vai tiešām viņa nesaprot, ka vecais Filips uzzinas tiesas lēmumu un meklēs variantus, kā viņu dabūt sev. Es baidos par viņu, bet ko darīt, ja pati muļķīte!?
- Bruno...viņš ir patīkams vīrietis, bet kā viņš var nesaprast, ka mums jāšķiras. Ka tieši šī kļūda izjauca manas attiecības ar Maksu... bet..kā es varēju atļauties skūpstīties ar viņu, ja mīlu savu Maksu...atkal es nedomāju ko daru. Es esmu palikusi pārāk vieglprātīga, nedomāju par sekām. Kaut gan, tagad es zināšu, ja Makss uzzinās par skūpstu, tad arī par kāzām būs izstāstījis tieši Bruno. Ceru, ka es kļūdijos, ka šis vīrietis tiešām neko netika teicis manam saderinātajam un par šo vakaru viņš nekad neko neuzzinās. Rītdiena būs smaga diena, man pat savā ziņā viņa žēl. Ja viņš visu mūžu bijis viens un lai cik smieklīgi tas būtu, pat iemīlējis laulību gredzenu. No rītdienas viņš jutīsies atkal, kā vientuļnieks. Lai vai kā, es nebūšu tā, kas savu likteni bojās svešinieka dēļ. Man vajadzētu pirms tiesas satikt Marko. Viņam noteikti jābūt kādai informācijai par to vakaru un par mūsu laulībām. Es vēlos zināt tikai to, vai lieciniece tiešām bija Dina. Ja tā bija, tad Bruno man nav melojis šajā jautājumā un tad iespējams man tiešām varētu draudēt briesmas. Ceru, ka viņa teiktais ir meli un Marko man to apstiprinās. Viņa darba vietas adrese man ir, došos no rīta pie viņa, ar cerību, ka Bruno nebūs samaksājis par klusēšanu vai sarunājis vienādus melus, kādi jāstāsta man.

Bija jau pus stunda pāri pusnaktij, nevienam no abiem nenāca miegs. Bruno grozījās no vieniem sāniem uz otriem, ik pa brīdim nošķaudīdamies.
- Tu laikam saaukstējies šovakar būsi?
- Kāpēc tu neguli? Jā , tā šķiet, ka būšu.
- Man arī dzīvoklis ir vēss, varbūt tev iedot vēl vienu segu?
- Nē, paldies, nav nepieciešams, ir pietiekoši silti.
- Kā vēlies. Neguļu, jo man pašai auksti. Vēl arī vējš sitas pret logiem un tarucē mierīgi aizmigts.
- Nāc blakus, te nevar dzirdēt draudīgo vēju, te ir klusums un siltums. Tev tur pie loga, domāju ne visai omolīgi gulēt.
- Tā ir. Tomēr es tev blakus vairs negulēšu.
- Mēs esam divi vien, tev ir jāizguļas, rītdiena gara un sasprigta diena. Tur tev nesanāks vēl ilgi aizmigt.
- Jā, bet..... tur ir pārak šaurs lai divatā gulētu.
- Es varu arī pie tevis iet, ja ļausi?
- Ha-ha..... nāc vien, bet ja es piecpadsmit minūtēs neaizmigšu, tu iesi atpakaļ uz sev atvēlēto guļamvietu!
- Kā teiksi!

Tīnu vilināja Bruno. Simpatizēja un iekāroja, tomēr sava lepnuma dēļ, viņa nevēlējas to atzīt ne sev, ne vīrietim, kurš nu jau gulēja blakus. Meitene bija ieņēmusi galvā, ka mīl Maksu. Viņas dzīves principi krasi atšķīrās no šobrīd notiekošā. Tīnai bija izplānota sava dzīve līdz pat pensijas vecumam. Kāzas ar Maksu, vienigais vīrietis uz visu mūžu, trīs bērni, viena meitene divi puikas, darbs kādā izdevniecības firmā par žurnālisti,visā visumā paraugdzīve - paraugģimenē,klusa un mierīga. Visu, kas bijis plānots un sapņots izjauca šis vīrietis, Bruno Maldiva. Tīna nevēlējās pieņemt, ka viņas dzīve var iegrozīties citās sliedēs. Meitene saprot, ka pati pieļauj visu šobrīd notiekošo, ka blakus esošajam vīrietim dod cerības, ka pati negribot izrāda savas simpātijas pret viņu, ka jūtas droša Bruno klātbūtnē un ka dziļi sirdī nemaz nevēlas iet uz tiesu un šķirties. Tomēr viņai pārāk grūti atteikties no saviem dzīves principiem un labprātigi aizmirst ieplānoto dzīvi. Vēlreiz pārdomādama, ko pati vēlas un ko nē, nolēma pēdējo vakaru, nakti ļauties visam kas notiks un no rītdienas pieļaut tikai to, ko pati būs nospraudusi savā dzīvē, neļaujot neko mainīt viņas plānos nevienam, pat tādiem vīriešiem, kā Bruno.
- Tev silti, vēl nēesi aizmigusi?
- Vēl nē, bet nu pat jau aizmigšu. Silti, jā. Pašam kā?
- Vēsi, vai tik nebūs arī temperatūra. Pieliksi roku pie pieres, varbūt sajutīsi ir vai nav?
- Es nēesmu ārts , šaubos ka spēšu noteikt.

Tomēr maigi pielika savu roku pie Bruno pieres. Tā dega kā ugunīs. Viņa pārkāpa savam kautrīgumam un ar pieskārieniem pārbaudīja vai arī pārējais ķermēnis nedeg tādā pat karstumā. Vīrietim jūtami bija ļoti augsta temperatūra, meitene sāka vainot sevi, ka liksu pus kailam viņam iet laukā, šādā laikā pēc ziediem. Bruno protams tā nedomāja, skaidrodams, ka ticamāk viss ir no stresa, satraukumiem un laikaapstākļiem ne tik ļoti. Tīna vēlējās atnest zāles, lai mazinātu ķermeņa temperatru, bet vīrietis nepiekrita, zāles viņš nelietojot un vienīgais, kas spētu viņam palīdzēt ir silts apskāviens un salds miegs. Meitene tiešām bija satraukusies par Bruno veselību, tādēļ ne vārda nesakot pretī, pietuvojās slimniekam tuvāk, kārtīgāk apsedza ar segu un cik viņas spēkos cieši apskāva. Abiem apskaušanās izraisīja patīkamas izjūtas. Bruno aplika labo roku ap meitenes vidukli un pievilka viņu ciešāk sev klāt. Tīna nosalušās pēdas piespieda pie vīrieša kailajiem augšstilbiem, ar rokām apkampa rumpi un galvu nolika uz viņa kreisās rokas. Pati nemanot ik pēc brīža noglāstīja viņa muguru, ar seju pieglaužoties ar vien tuvāk viņa sejai. Bruno nu vairs miegs nenāca, viņam palika silti un patīkami. Blakusešosā sieviete lika viņa asinīm cirkulēt aktīvāk, elpot straujāk un iekārot maigo, skaisto kā arī nu jau karsto augumu. Tīna juta viņa sirdi sitamies, elpu kļūstam asāku un rokas glāstus uz muguras biežākus. Viņu pārņēma satraukums, neko tādu viņa nebija iedomājusies.
- Vai tiešām viņš grib mani pavedināt? Vai es kļūdos un šādi viņam vieglāk iemigt.
Bruno pielieca savu galvu tuvāk un sāka skūpstīt meitenes pilnīgās lūpas, glāstīt viņas ķermeni un ļāvās vēlmēm. Pārs minūtes skūpstu, maigu, patīkamu glāstu un Tīna iekarsa, nu arī viņa ļāvās notiekošajam.