local-stats-pixel

2 min un 36 sek. *9*1

Virs galvas ieslēdzās spuldzīšu virkne, kas uzreiz nelāgi apžilbināja acis. Apkārt sākās čalas un smiekli. Līfes skaļie smiekli un Šota piezīmes.
Es attaisīju acis un piegāju pie draugiem. Jutu,kā Šots pasit man pa plecu. "Labs darbs"- to teica viegalis sitiens, bet man liekas,ka tā ir bijusi visdrausmīgākā simulācija manā dzīvē.Atvērās durvis un pa tām pavīdēja Jūrena galva,kas aicināja mūs ārā.
Mēs ar Šotu saskatījāmies un visi gājām prom no simulāciju telpas. Gribējās to ātrāk pamest. Un ne tikai telpu. Man gribējās ātrāk aiziet prom no visiem.
Es ignorēju čalas man aiz muguras un skaļos saucienus.
Es jau tuvojos izejas smagajām,metāla durvīm, virs kurām spīdēja zaļa izejas zīme, kad stingra roka mani apturēja. Es pagriezos, lai sastaptu Šotu,bet tas izrādījās Greiss.
"Tu kurp? Mēs visi ejam uz "Zero"." viņa seju rotāja smaids. Sarkanā, asiņojošā rēta palika simulācijā. Žēl, viņam tā piestāvēja.
"Un?" es skatījos viņā. Tas,ka viņi iet uz klubu man neko nenozīmē.
Greiss nedaudz apstulba un redzams,ka meklēja īstos vārdus,ko pateikt. Viņš meklēja pārāk ilgi. Es atkal pagriezos,lai ietu prom,bet Greiss mani nelaida vaļā.
"Tu tā uzvedies manis dēļ?" Jautājuma tiešums šokēja pat mani. Es sakodu zobus dusmās un pieliecu seju viņam tuvāk.
"Un,ja tā," es atliecos atpakaļ," ko tas maina?"
Aizmugurē pastiprinājās čalas. Ir jānozūd tagad,lai Līfe mani nenoķertu, citādi tad iespējas aizšmaukt nebūs un atkal Greiss būs vainīgs.
"Tas ir protests pret mani? Es taču tikko pienācu jūsu grupā. Ne tu mani pazīsti, ne es tevi."
"Nē, tas nav protests. Tas ir karšs." es pārtraucu Greisu un viņš atlaida mani.
Es pagriezos un uzliku roku uz durvju roktura.
"Labi,kā vēlies... bet Mēre, tu to pieteici." Greisa tonis mainījās. Viņš saprata,beidzot saprata,ka tas tiešām būs karšs un es nepadošos. Atpakaļ ceļa vairs nav.
Es izgāju ārā un ieelpoju pēcpusdienas silto gaisu. Nemaz nebiju pamanījusi,ka simulācijā pavadītais laiks bija tik ilgs.

Es gāju pa tukšajām ieliņām- normālie cilvēki bija darbā, strādā,lai pelnītu iztiku un nodrošinātu savus bērnus ar visu, vecie ļaudis atcerās jaunību, sapņojot par to, kāda bija bērnības sajūta. Vai gaiss tad bija tīrāks, patīkamāks vai tam bija tikai brīvības smarža.

Es iegāju kāpņutelpā un aizšļūcu līdz dzīvokļa durvīm.
Šis rīts ir palicis tur- vietā,kur tu varēji asiņot līdz nāvei, vietā,kur nekas nav īsts. Šodiena palika tajās Hersa apsargātajās telpās.Tur viss paliks.
Es iegāju dzīvoklī un iemetu jaku dīvānā.
Gribējās karstu vannu. Tik karstu,ka zosāda pārņem visu ķermeni un to apņem dūmu mākoņi.

Es pamanīju,ka atbildētajā ir jauna ziņa.
-pīkstiens.
"Sveika..." Sell?
"Es, es ceru,ka tevi neiztraucēju." es iegāju virtuvē un ielēju glāzē ūdeni. Šķidrums lieliem malkiem pildīja manu kuņģi. Ak,kungs, kā man slāpst!
"Es saprotu,ka tagad esi ļoti aizņemta, bet, Mērete, es gribu vēl tevi satikt."
Sell,Sell,Sell...
"Varbūt aizejam vakariņās? Varam aiziet uz restorānu, beidzot satikties. Kā būtu? Vispār, dod man ziņu. Lūdzu."
-pīkstiens.
Es jau biju pilnīgi kaila noģērbusies,kad piegāju pie atbildētāja.
Sells bija pārāk prasts restorāniem. Viņš, bez šaubām, izskatījās lieliski uzvalkā un etiķeti viņš pārzināja, bet Sella sirds ir tik prasta, varbūt pārāk maiga un uzticīga.
Es paņēmu telefonu un iegāju vannasistabā. Ūdens bija jau gatavs. Tas vilināja mani. Sauca. Aicināja savā apskāvienā.
Un es ļāvos.
Es iegremdējos visa ūdenī, tikai aizspiežot degunu,līdz plaušas sāka dedzināt.
Sells.
Es paņēmu telefonu un pieliku to pie auss. Nepagāja ne kā trīs pīkstieni, kad Sella balss piepildīja prātu.
"Tu piezvanīji." viņa balss likās miegaina. Dīvaini. Sells vienmēr cēlās ļoti agri un vēlu gāja gulēt. Tas būtu netipiski viņam.
"Tu gulēji?"
"Tikai nedaudz aizsnaudos. Uz galda."
Es iesmējos. Iedomājos šo nožēlojamo skatu- Sella šlipse ir vaļīgāk atvilkta, galva nolikta uz galda un rokas pārkarājušās gar sāniem. Acis miegaini sarkanas un mati izpūruši. Jau neatceros,kad pēdējo reizi esmu pamodusies kopā ar viņu no rīta. Parasti es aizgāju naktī- lai nesastaptos ar dīvaino,saspiesto situāciju no rīta un pati mājās sakoptos.
Bet, dīvaini vai nē, es skumu pēc Sella. Es vēlējos dzirdēt viņa ne īpaši smieklīgos jokus un viņa mūždieno apvaicāšanos par to,kā cilvēks jūtas. Viņam apkārte rūp. Viņam ir vēlme dzīvot un visu izbaudīt.
Mēs esam tik dažādi.

"Piedāvājums ir vēl spēkā?" es viegli pasmaidīju un sakrustoju pirkstus.



Piedodiet,ka biju pazudusi, bet laika pilnībā nebija. Ši daļa ir... vāja- tas vēl ir maigi teikts, bet es neesmu nekur pazudusi un viss vēl tikai sākas!

164 0 1
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Piedots emotion
0 0 atbildēt