2 min un 36 sek. *8*0

Greiss vēlaizvien nelaida mani un apkārt ievilkās nāvīgs klusums. Šots nenovērsa no manis skatienu. Viņa acis bija bažīgas. Es arī nesapratu,kāpēc Greiss mani nav atlaidis.
Nebūs brīnums, ja es izskatos atbaidoši- jutu, kā asinis lēni žuva man mutē un uz lūpām, un zem deguna vismaz kāda pilīte rēgojās.

Greisa rokas lēnām atlaidās no manām kājām. Tas viņam bija gluži kā atlaist kaut ko svarīgu. Tas visdrīzāk bija speciāli- ja Greiss kustētos ātri un nepārdomāti, Šots viegli varētu pārcirst viņam galvu. Švinkš un spēle beigta,bet Greiss arī zināja,ka Šots to neizdarītu.
Kājas beidzot pieskārās zemei un es piegāju klāt Šotam. Vēderā sitās simtiem bundzinieku,kas mēģināja pārplēst mani no iekšpuses.

Kaut kas te nebija tā,kā vajag.

Es pakāpos vairāk sāniski,lai uzmeklētu Kērtisu. Viņš bija izgaisis un, kā vienīgā liecība par to,ka Kērtisa ķermenis ir bijis šeit- sagulusī zāle pie koka, pāris asinslāses un divi mani asmeņi, cieši apskāvuši koku.
"Mēre, pieliecies!"
Es pagriezos atpakaļ un uzreiz sāniski ielēcu zālē. Bulta viegli noskūpstīja zāli teju man blakus in palika perpendikulāri iemieta zemē. Virs galvas šūpojās un lūza zari.
Es apstājos un izvilku vienu asmeni. Ar to pietiks.
Es pacēlu galvu un skatījos kokos, meklēdama Līfi. Viņa kustējās ātri, gluži it kā būtu dzimusi un uzaugusi kokos vai būtu daļa no zara. Visdrīžak pati ir daļa no dabas. Viņai ir smalki veidots,bet muskuļains augums, garas tievas kājas un ir tik lokana,ka brīnos,kā viņa vēl nav salūzusi.
Tomēr man izdevās viņu noķert- tieši virs Šota. Bulta bija raidīta Šotam labajā kājā. Es sasprindzināju roku un pacēlu to gaisā. Pirms metiena jutu, kā izelpoju un apkārt viss sastingst. Kārtīgs atvēziens un asmenis uzsāka savu ceļu.
Man acis iepletās. Līfe bija jau pagriezusies pret mani un ātri izšāva bultu. Nākamais,ko redzēju, bija kā asmenis iešaujas Līfei plecā, kā viņa krīt un kā debesis man tuvojas. Tad es sajutu nelāgā kritiena sāpes un sastapu Greisa acis. Viņas bija cieši samiegtas sāpēs. Mirdzošas,skaistas,bet tik sāpju pilnas.
Greiss atvēlās no manis un ļāva man piecelties. Viņš savilkās kamolā un atbalstījās ar galvu pret zemi. Viņa mugurā bija iešāvusies Līfes bulta.
Es biju mēma. Es pat nezināju,ko darīt.
Greiss, dumjais Greiss, mani izglāba. Kāpēc? Viņam pavērtos iespēja uzvarēt un beigt šo stulbo simulāciju ar rezultātu viens pret nulli. Bet nē, viņam vajadzēja padižoties. Cik džentelmeniska rīcība!

"Mēre!" Es pagriezos pret Šotu,kas tagad cīnījās ar Kērtisu. Reku arī pazudušais Kērtiss tagad vicināja zobenu.
Es paskatījos pāri Šota galvai. Līfe lēni, pieturoties pie kokiem, cerēja pazust starp kokiem. Es pieskrēju viņai klāt un palīdzēju apsēsties. Asmenis dziļi iesitās viņai plecā un visa ādas jaka,no melnas krāsas pārvērtās par netīri brūno toni.
"Ak dievs, piedod Līfe." Man acīs sariesās asaras, redzot tik vārgu draudzeni.
"Viss labi. Tā ir tikai simulācija." Līfe centās mani nomierināt.
Viņa attaisīja ādas jaku un no iekšpuses izvilka sarkanu, trījstūrformas karodziņu un pastiepa to man. Kādu laiku es skatījos uz karodziņu un pat nepacēlu roku. Pat zobenu cirtienu skaņa bija apklususi. Es zinu, ka visi tagad vēro mani pat Jūrens, šēžot pie monitora.
"Bet..." es izvilku vārgu skanlu pār lūpām. Tas nebija godīgi- karodziņš bija jāiegūst.
"Ņem un netracini mani. Es esmu tiesnesis un saku,ka jūs uzvarējāt." Līfe uzstāja.
Es pacēlu roku un paņēmu Līfes sniegto karodziņu.
Mirkli nekas nenotika. Mēs ar Līfi saskatījāmies. Kaklu lauza smiekli.
Kādi smiekli? Par ko tieši? Mēs nezinājām. Tie vienkārši nāca. Īstie prieka un draudzības smiekli.
Mēs smējāmies it kā viss būti viens liels joks. Likās,ka Līfe smieklu dēļ nejuta sāpes. Skaņa nāca viegli un nepārspīlēti.
Es apvēlos ar muguru uz zemes un skatījos debesīs, vēlaizvien smiedamās. Mākoņi saplūda kopā melnā,lielā plankumā. Koku galotnes sāka attālināties un Līfes balss izkropļojās.
Es aiztaisīju acis brīdī,kad melnums pārņēma visu. Pat mani.