Rīts sākās pirms modinātāja. Biju pamodies pirms tā un gaidīju, kad tas zvanīs. Gaidīt vajadzēja 15 minūtes un celties pirms tā nemaz negribējās. Rītu sāku, kā no jauna dzimis. Grūti paskaidrot, kā to domāju, bet atstāšu to izprast katram lasītājam pa savam.
Pirms aizdevos uz pieturu pulkstenis rādīja, ka autobuss tūlīt aizies, bet nonākot pieturā nācās izstāvēt cilvēku rindu. Pēdējā laikā tā nebija gadījies, jo pieturā ierados viens no pēdējiem un uzreiz pēc tam arī autobuss aizbrauca, bet šodien sākās jauns mēnesis, kas ievadīs jaunu nodaļu šajā dzīvē. Kādā krāsā tā tiks rakstīta ? Visticamāk, ka to noteikšu es pats, bet vai tā būs zeltaina ? Zaļā vairāk ietu pie sirds. Kā nekā, tagad sāksies pavasaris (mīļākais mēnesis), kad dzīvība sāks atdzīvoties un viss būs jauki un silti. Lai gan, atskaitot jautrību, šis arī ir mēnesis, kurā varētu būt vislielākā alerģijas izpausme. Dīvaini ir tas, ka alerģijas vairāk ir balstītas uz lietam, pret kurām ir negatīvas emocijas, bet kā ar mani un pavasari ?
Nonākot mācību iestādē mani gaidīja kontroldarbs matemātikā. Nevar teikt, ka biju pārāk iesprindzis mācoties priekš tā, bet negribu arī teikt, ka vispār nemācījos. Atstatus no tā, vai mācījos vai nemācījos, šausmīgi sāka niezēt acs. Tika dots laiks pirms darba, lai atkārtotu, bet visu šo laiku pavadīju cenšoties izdabūt skropstas no acīm (jo uzskatīju, ka tā ir problēma). Nepalīdzēja. Nācās sākt rakstīt. Sākumā vēl cīnījos ar aci, bet uzskatīju, ka darbs ir ļoti svarīgs un rakstīju to. Ar laiku aizmirsu par aci un vēlāk tā vairs neprasīja, lai pievērš uzmanību.
