1Saprašanai, 2Gaidīšanai 11.1

Rīts, spīd saule.Laika ziņās solija, ka šodiena būs ļoti silta un saulaina. Paskatos pulkstenī, tas rāda vienpadsmit. Nopietni, man ir divas stundas, lai sataisītos. Ieeju vanas istabā un atgriežu vaļā krānus, lai ūdens vannā satek. Kamēr ūdens tek noeju lejā, virtuvē pie ledusskapja piesprausta zīmīte no Džeimsa.
" Es ar Vikas aizbraucām uz līci, brokastis ir plītiņā, laicīgi esi birojā, es būšu ap pieciem. Birojā divos."
Jauki, paņemu šķīvi, grauzdiņi ar melleņu ievārijumu. Paņēmu arī sulu. Ātri pabrokastoju, un atcerējos par vannu. Aizgāju nomazgāties. Izmazgāju zobus un eju meklēt, ko vilkt mugurā. Jāatrod, kaut kas plāns, skaists un reizē arī zolīds, lai gan par to man ir diži vienalga. Es izvēlējos gaiši zilu kleitu ar mazu jostiņu un nelielu dekoltē. Kājās zilas laiviņas, matus sataisīju copē, ieliku zilus sikspāņveidīgus auskarus, un mazliet kosmētika.
Drīz būs viens, bet es esmu gatava. Es viņu satikšu. Tas skūpsts visu izmainīja. Kad par to domāju, es jūtu viņa lūpas.
Durvju zvans, tas noteikti ir viņš. Noeju lejā, attaisu durvis. Un tur nu viņš stāv un smaida un es arī sāku smaidīt. Mēs vienkārši stāvam un smaidam.
- Sveika-
- Sveiks- viņam rokās bija neļķu pušķis.
- Tās tev, ceru, ka šoreiz tās neizmetīsi- es toreiz viņas izmetu, es to neatceros.
- Paldies, neizmetīšu.- pieņēmu ziedus-Nāc iekšā, es ielikšu ziedus vāzē.- Meklēju vāzi, atradu, ieleju ūdeni- Es tūlīt nākšu, es uznesīšus augšā.- uznesu ziedus uz savu istabu.
- Šī ir tava istaba, skaista, nav tipiska istaba meitenei.- es nemaz nepamanīju, ka viņš atnāca.
- Kāda tad ir tipiska?-
- Silti toņi, maigs, tuvinieku fotogrāfijas, bet tava.- nu jā, divas istabas sienas ir zilas, viena melna un otra balta, gulta stāv pie melnās sienas, tā ir liela un balta, bet spilveni un segas melnas, pie baltās sienas stāv skapis, un galdiņš ar spoguli un durvis uz vannas istabu. Zilajā sienā ir izejas durvis, un daži plakāti, otrajā zilajā sienā ir durvis uz balkonu, un pie tās sienas stāv arī rakstāmgalds un vēl daži plaukti pie melnās sienas.
- Tev nepatīk?-
- Man patīk, šī istaba, tā piestāv tev. Tu esi savādāka nekā citas.- ko viņš ar to domā
- Tas ir labi vai slikti?-bet viņš neatbild, tikkai smaida- Labi netabildi, ejam?- viņš pamāj ar galvu, viņš ir dīvains, bet man patīk.
Ejam uz parku pastaigāties.
- Piedod par to pļauku, bet tajā mirklī es biju dusmīga un pamatīgi apmulsusi- viņš turpina smaidīt
- Tev nav jāatvainojas, bet gan man-
- To jau tu esi izdarījis, un es neesmu uz tevi vairs duusmīga, tu man patīc, un tādēļ es uz tevīm nevarēju ilgi dusmoties. Kādēļ tu visu laiku tā smaidi?-
- Tādēļ, ka kaut kas notika daudz ātrāk, nekā es domāju-
- Un kas tas būtu, ja drīkst jautāt?-
- Man piedeva, kāda skaista meitene manu muļķību-
- Un kas viņa ir?- tagad mēs spēlējam spēli.
- Viņa ir aburošu, skaista, savādāka, labā izpratnē- viņš pārprata jautājumu, bet es ieguvu atbildi uz citu jautājumu- Viņa ir viņa, seksīga un mana- viņš uzvēra katru vārdu.
- Tu esi pašpārliecināts, bet viņa to zin?-
- Tūlīt uzzinās- viņš paņēma telefonu, un sāka rakstīt īziņu.- Es viņai aizsūtiju īziņu- un es domāju, ka tā esmu es, lai gan man tiko atnāca īziņa, es paņēmu telefonu no somas.Īziņa no Ītana es izlasu un tur ir vārds vārdā rakstīts tas pats, ko viņš teica. Es paskatos uz viņu un pasmaidu, bet viņš paņem manu galvu savās rokās un noskūpsta mani. Kā man patīk šis skūpsts. Tas liek iedrebēties visam it īpaši sirdij un prātam, kas pras vēl un vēl. Mēs atraujamies viens no otra, tas nav uz ilgu laiku, jo noskūpstu viņu es.
Un tā laiks pagāja pie parka dīķīša, skūpstījāmies, mīlinājāmies, runājām.
- Kļūsti par manu meiteni.-
Es ilgi nedomāju, apķeros ap kaklu - Jā, jā, jā- viņš mani noskūpsta, es šeit mūžīgi varētu stāvēt viņa apskāvienā, bet man ir jaiet uz biroju.
Viņš mani pavada. - Kad mēs varēsim satikties?-
- Varbūt rīt pēcpusdienā-
- Lieliski, es rīt trijos atbraukšu tev pakaļ.-
- Labi līdz rītam, atā.-
- Atā- viņš aiziet, bet skūpsts?
- Tu kaut ko neaizmirsi?- viņš pagriežas un ir nesaprašanā, bet laikam jau saprata, atnāca atpakaļ un noskūpstija mani, un tad aizgāja
Birojs tas ir murgs. Man iedeva trīs mapes ar dokomentiem, man tie jasakārto pēc alfabēta. Un tā pienāca vakars, un beidzo es visu pabeidzu un ieradās arī mamma.
- Sveika, mīļā! - es apskāvu mammu.
- Čau, kapēc nepateici, ka brauci?-
- Es to uzticēju Džeikam. Vai tad viņš nepateica-
- Pateica, tikai tad, kad es jautāju, par tevi.-
- Labi, Džeiks bùs jaunais Balto vilku treneris.- super
- Apsveicu lielais- apskāvu viņu.
- Paldoes sīkā-
- Kā tev gāja šodien ar dokomentiem?- vienkārši briesmīgi, bet to es neteikšu.
- Lieliski, visu sakārtoju, sekretāre pārbaudīs.-
- Melānij es dzirdu zemtekstus tavā balsī, bet lai tā būtu.-
Man pēkšņi sāka zvanīt telefons, nepazīstams numurs. Atbildu- Jā.-
- Slepkava, tu viņu nogalinu.- tā ir sieviete un dzirdēta.
- Par ko jūs runājat, es nesaprotu- Džeiks un mamma jautā kas zvana, bet es neatbildu.
- Netēlo muļķi, viņš mirst, mans dēls mirst- tā ir tā pati balss, no spoguļa.
- Kas mirst?-
- Ītans, viņš mirst, bet grib satikt tevi.-
- Ko nē, kurā slimnīcā jūs esat.-
- Svētās Marijas-un viņa nomet telefonu.
- Svētās Marijas, mums ir jābrauc uz slimnīcu, tūlīt pat- es nevaru normāli parunāt, es raudu, man sāp, tā nav taisnība, viņš nemirs, tas nedrīks notikt.
- Kas notika sīkā-
- Ītans, viņš ir slimnīcā, viņš mirst.-
- Ko?- Džeiks ir nesaprašanā, bet es vairs nevaru parunāt, man gālvā jaucas jautājumi, kapēc? kā? kādēļ? Bet viņš nedrīkst mirt.Man viņu vajag. Nē.