Reiz bija laiks, kad visi uzņēmumi maksāja lielu naudu par to, lai par viņiem uztaisa labus video.
Viens no šādiem video bija par to, ka slimnīca ir ierīkojusi jaunu stāvlaukumu ambulances mašīnām. Smiekli, prieks, svinības. Es piegāju klāt kādai sievietei un teicu, ka ļoti augstu vērtēju viņas darbu.
Un tad es izdarīju kļūdu – es pajautāju viņai, kas ir briesmīgākais, ko viņa darbā ir redzējusi.
‘’Tu tiešām gribi zināt?’’ viņa jautāja ļoti nopietnā balsī.
Man vajadzēja to zināt.
Viņa pavilka mani malā tā, lai citi nedzirdētu.
‘’Vai tu esi dzirdējis par Naktsgājējiem?’’
Es nebiju dzirdējis.
Viņa man nopietnā balsī sāka stāstīt:
Daudzi cilvēki, īpaši jauni cilvēki, domā, ka labākais veids, kā aiziet no dzīves, ir tikt notriektam ar vilcienu. Viņi dodas uz neapdzīvotu vietu, kurai cauri iet taisnas sliedes, lai vilciena ātrums būtu maksimāli liels.
Viņi uzliek austiņas uz maksimālo skaļumu un uzliek savas mīļākās dziesmas. Tad viņi iet pa sliedēm ar muguru pret virzienu, no kura kādā brīdī nāks vilciens. Acis viņi tur ciet.
Viņi neredz, kad nāk vilciens. Viņi nedzird, kad nāk vilciens. Dzīve vienkārši apstājas.
Vismaz tā viņi domā.
Dažkārt mēs naktīs saņemam zvanus no mašīnistiem vai nejaušiem garāmgājējiem, kuri ziņo, ka vilciens kādu ir notriecis. Un katrā šādā reizē mēs momentā dodamies uz notikuma vietu ar ieslēgtām bākugunīm.
7 no 10 gadījumiem cilvēks (vai tas, kas no viņa palicis pāri) joprojām ir dzīvs.
Bez kājām. Samīcīts. Galva izgājusi no vietas lielā trieciena dēļ. Seja noplēsta nost no galvas.
Bieži vien tā ir masa, objekts, kaudze gaļas, kas vēl ir dzīva. Un pie pilnas apziņas šoka dēļ.
Tad nu mēs steidzamies pie šīm gaļas un orgānu kaudzēm, kas reiz bija cilvēki. Vidējais ilgums, pēc kura šie cilvēki pēc vilciena sadursmes nomirst, ir 17 minūtes. Šajās pēdējās 17 minūtēs mēs viņus mierinām, kamēr viņi cieš pārcilvēcīgas sāpes no norautajiem locekļiem, sejām un orgāniem, un viņos ir jaušams apjukums, šoks un … nožēla.
Jā, arī nožēla.
Dažreiz, kad turi rokās viņu knapi dzīvos ķermeņus, tu dzirdi, kā viņi murmina ‘’Piedodiet’’ vai ‘’Es negribu mirt’’.
Un tu viņiem saki, ka viss būs kārtībā.
Bet nebūs.
Un viņi turpina ciest sāpes, lēnām aizpeldot prom uz viņpasauli. Katru reizi.
‘’Lūk, šie ir briesmīgākie gadījumi, ko esmu redzējusi,’’ viņa teica ar asarām acīs.
Un šajās asarās es gandrīz vai spēju saskatīt tos brīžus, par kuriem viņa nupat bija stāstījusi.
Katru gadu tūkstošiem cilvēku izdara pašnāvību, pakļūstot zem vilciena.
Tas nozīmē, ka arī šajā brīdī kaut kur pasaulē kāds lēnām aiziet no dzīves kā Naktsgājējs, un tieši šobrīd kāds, guļot uz sliedēm, caur asiņu straumēm murmina ‘’Piedodiet, es negribu mirt…’’
Tam nevajadzētu būt patiesībai.
Bet tā ir.
