24

 500  0

Reiz bija laiks, kad visi uzņēmumi maksāja lielu naudu par to, lai par viņiem uztaisa labus video.

Viens no šādiem video bija par to, ka slimnīca ir ierīkojusi jaunu stāvlaukumu ambulances mašīnām. Smiekli, prieks, svinības. Es piegāju klāt kādai sievietei un teicu, ka ļoti augstu vērtēju viņas darbu.

Un tad es izdarīju kļūdu – es pajautāju viņai, kas ir briesmīgākais, ko viņa darbā ir redzējusi.

‘’Tu tiešām gribi zināt?’’ viņa jautāja ļoti nopietnā balsī.

Man vajadzēja to zināt.

Viņa pavilka mani malā tā, lai citi nedzirdētu.

‘’Vai tu esi dzirdējis par Naktsgājējiem?’’

Es nebiju dzirdējis.

Viņa man nopietnā balsī sāka stāstīt:

Daudzi cilvēki, īpaši jauni cilvēki, domā, ka labākais veids, kā aiziet no dzīves, ir tikt notriektam ar vilcienu. Viņi dodas uz neapdzīvotu vietu, kurai cauri iet taisnas sliedes, lai vilciena ātrums būtu maksimāli liels.

Viņi uzliek austiņas uz maksimālo skaļumu un uzliek savas mīļākās dziesmas. Tad viņi iet pa sliedēm ar muguru pret virzienu, no kura kādā brīdī nāks vilciens. Acis viņi tur ciet.

Viņi neredz, kad nāk vilciens. Viņi nedzird, kad nāk vilciens. Dzīve vienkārši apstājas.

Vismaz tā viņi domā.

Dažkārt mēs naktīs saņemam zvanus no mašīnistiem vai nejaušiem garāmgājējiem, kuri ziņo, ka vilciens kādu ir notriecis. Un katrā šādā reizē mēs momentā dodamies uz notikuma vietu ar ieslēgtām bākugunīm.

7 no 10 gadījumiem cilvēks (vai tas, kas no viņa palicis pāri) joprojām ir dzīvs.

Bez kājām. Samīcīts. Galva izgājusi no vietas lielā trieciena dēļ. Seja noplēsta nost no galvas.

Bieži vien tā ir masa, objekts, kaudze gaļas, kas vēl ir dzīva. Un pie pilnas apziņas šoka dēļ.

Tad nu mēs steidzamies pie šīm gaļas un orgānu kaudzēm, kas reiz bija cilvēki. Vidējais ilgums, pēc kura šie cilvēki pēc vilciena sadursmes nomirst, ir 17 minūtes. Šajās pēdējās 17 minūtēs mēs viņus mierinām, kamēr viņi cieš pārcilvēcīgas sāpes no norautajiem locekļiem, sejām un orgāniem, un viņos ir jaušams apjukums, šoks un … nožēla.

Jā, arī nožēla.

Dažreiz, kad turi rokās viņu knapi dzīvos ķermeņus, tu dzirdi, kā viņi murmina ‘’Piedodiet’’ vai ‘’Es negribu mirt’’.

Un tu viņiem saki, ka viss būs kārtībā.

Bet nebūs.

Un viņi turpina ciest sāpes, lēnām aizpeldot prom uz viņpasauli. Katru reizi.

‘’Lūk, šie ir briesmīgākie gadījumi, ko esmu redzējusi,’’ viņa teica ar asarām acīs.

Un šajās asarās es gandrīz vai spēju saskatīt tos brīžus, par kuriem viņa nupat bija stāstījusi.

Katru gadu tūkstošiem cilvēku izdara pašnāvību, pakļūstot zem vilciena.

Tas nozīmē, ka arī šajā brīdī kaut kur pasaulē kāds lēnām aiziet no dzīves kā Naktsgājējs, un tieši šobrīd kāds, guļot uz sliedēm, caur asiņu straumēm murmina ‘’Piedodiet, es negribu mirt…’’

Tam nevajadzētu būt patiesībai.

Bet tā ir.

Komentāri 24

0/2000

Mjā, tas ir tiešām ļoti stulbs veids kā aiziet. Ir daudz maigāki un tīrāki veidi kā noslēgt rēķinus ar dzīvi, turklāt citiem neradot praktiski nekādas problēmas.

 20  0 atbildēt
Vispār lielākoties šādi cilvēki ir egoisti, jo nepadomā kā pēc tam jūtas tas vilciena vadītājs, pec tam kad ir atņēmis kādam cilvēkam dzīvību. Nedomāju arī ka tas ir viss vieglākais veids, un nekad nevar zināt kā tas beigsies:S
 19  0 atbildēt

nav nevienas problēmas kuru dēļ būtu jāšķirās no dzīves..  Vienīgā lieta kad ir smaga un neārstējama slimība un jācieš nežēlīgas mokas... bet veselam cilvēkam nav nevienas tādas problēmas..

 15  1 atbildēt

Nabaga vilcieni, tik ļoti viņus žēl   

 13  0 atbildēt

Radās divi izteikumi šajā sakarībā:

1) Diezgan nosodu TOS pašnāvniekus, kas atņem sev dzīvību citam traucējošā veidā vai vēl trakāk - paraujot citu līdz, piem., sarīko autoavāriju.

2) Tie, kas strādā NMPD, ikdienā saskarās ar skatiem, kas pat spoku šoka sadaļā nav redzami. Šausmīgi, bet pie visa pierod, tāds darbs. Man radi strādā, ir dzirdēti šausmu stāsti.

 11  0 atbildēt

Cik ļoti jaienīst sevi,lai ķermeni pārvērstu atrautos gabalos. Un bērēs pat neatvērt zārka vāku,lai atvadītos no nelaiķa. 

 9  0 atbildēt
Uzmetās zosāda.
 6  0 atbildēt
Jā, mirkļa vājība, bet varu pateikt no depresijas piedzīvotā, ka smadzenes izspēlē tad spēli, ka viss liekas loģiski ko tu domā: "Ka neesi nevienam vajadzīgs, ka nevienam nerūp, ka būs labāk, ja tevis nebūs." Varbūt ne te un tagad, bet būs pēc laika tas, ko gribi, bet pa ceļam būs , protams, grūtības. Ja arī liekas ka esi dīvains, tad tāpat jāatceras, ka tieši dīvaini cilvēki izmaina šo pasauli, jo domā citādāk, nevis : "kāpēc kas jāmaina." Iespējas ir, bet ceļš ir pa kalniem un lejām, ne tikai kalnā.
 4  0 atbildēt

  

 2  0 atbildēt

Kad bij tas laiks?

 2  0 atbildēt
Mani ļoti aizkustināja tavs raksts... Bija viela pārdomām. Sīkaļām , kas nevēlas dzīvot var ko tādu parādīt, lai aizver savas žauniņas un vairs nedomā ,par ko tādu.
 3  1 atbildēt

  

 1  0 atbildēt

ir vēl trakāki gadījumi. 

tie ķertie, kas iedzer etiķa esenci un tad trīs dienas mirst. Un viņiem nekā nevar palīdzēt. Un viņi kaut kādā brīdī saprot, ka tomēr negrib mirt, un viņi lūdzas ārstiem un māsiņām, lai palīdz, ka viņi negrib mirt, ka ir pārdomājis, utt. Un šitā trīs dienas. Un tad gan var ķerts palikt, jo pa pēc sutkas dežūras, aiznākošā dienā atkal ir darbs un vēljoprojām tas pašnāvnieks lūdzas, lai viņam palīdz. 

p.s. nav nepieciešamas austiņas.

Tikko siguldā viena vecene līda pāri sliedēm pacēlusi savu ķeseli, lai mašīnists apbrauc viņu vai piebremzē, kamēr pārvelsies pāri sliedēm. 

 1  0 atbildēt

Es lasu to rakstu un nu galīgi nesaprotu tā nozīmi?Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā?Ko lai es daru es jūku prātā....

 3  3 atbildēt