-Pagaidi, šī ir tava māja?- viss smaids no Riharda sejas bija pazudis. – Jā, un man neliekas, ka būtu prātīgi, ja kāds mūs redzētu kopā.- Artūrs noteica. – Es tev piekrītu.- Rihards pagriezās pret mani.- Piedod, bet man šī nav labākā vieta, kur uzturēties, tāpēc satiksimies kaut kad citad, labi?- viņš jautāja. – Nē, nekas nav labi. Tu visu mūsu satikšanos ignorē mani, tad pasaki, ka esmu izturējusi pārbaudi, par kuru man nav nekādas nojausmas un tagad tā vienkārši pametīsi mani ballītes vidū? Ar mani tas viss neies cauri.- jutu, ka izklausos pēc histēriķes, taču tad iejaucās Artūrs. – Mazais, tā būs labāk un es tev ieteiktu vispār izvairīties no šī cilvēka, ja negribi nepatikšanas.- viņš aizrādīja. – Tikpat lielas nepatikšanas kā, draudzējoties ar tevi.- Rihards uzrūca Artūram. – Tagad es vairs pilnīgi neko nesaprotu, tūlīt pat abi paskaidrojiet!- uzkliedzu puišiem, taču izskatījās, ka neviens apkārtējais nav pamanījis mūsu strīdu. – Tagad tam nav īstais laiks, Luīz.- Artūrs centās man paskaidrot. – Jums abiem nekad nav īstais laiks, tāpēc stāstiet!-iespītējos. - Ah, nu labi, tu tāpat neliksies mierā, nāc, aizvedīšu mūs uz klusāku vietu, bet tu ,lūdzu ,ej.- viņš pievērsās Rihardam, kas ar skumju izteiksmi jau kādu laiku bija klusējis. –Viņš nekur neies, gribu dzirdēt arī viņa versiju.- uzstāju. – Tu nesaproti, ko vēlies.- Artūrs aizrādīja. – Ved mūs.- it kā atmodies, iedrošināja Rihards un man par brīnumu Artūrs paklausīja un veda mūs uz tā saukto kabinetu. Šajā telpā es biju bijusi salīdzinoši maz, jo Artūram šeit parasti nepatika uzturēties, bet es nekad netiku pajautājusi, kāpēc tā ir. Ja gadījās kāda pasēdēšana drauga mājās, tad to mēs parasti darījām viesistabā. Tā, man šķiet ,bija mājas greznākā telpa, jo tur atradās ādas dīvāni un kamīns, kura virsma bija izveidota no īsta marmora. Patiesībā viss šajā mājā šķita dārgs un elegants, bet tas nebija nekāds brīnums, jo Artūrs veiksmīgi vadīja savu nelielo uzņēmumu, tāpēc naudas viņam nekad netrūka. Vienīgais mīnuss bija tāds, ka puisis daudz laika pavadīja ārzemēs un tas nočiepa daudz laika, ko viņš varētu veltīt draugiem, proti, man. Šajā mirklī manī atkal ierunājās savtīgums, tāpēc pārtraucu domāt par to un jau atkal pievērsos maniem noslēpumainajiem pavadoņiem. Ieejot telpā, Artūrs aizvilka žalūzijas un tikai tad sāka runāt. – Brāl, nemaz negaidīju, ka tevi satikšu ātrāk kā pēc gada.- un viņš devās apskaut Rihardu.
Sveiki, spocēni! Tātad, man laikam jāpzaiņo, ka vairāk nerakstīšu, jo ir laika un iedvesmas trūkums un ir radusies pārliecība, ka stāstu rakstīšana nav mana stiprā puse, tāpēc paldies visiem, kas lasīja un es ļoti atvainojos, ka nepabeidzu stāstu, bet man bija tiešām liels prieks rakstīt.
